Katra jauna lieta prasa skaidrojumu pat, ja pati lieta nav nekas jauns. Tas pats attiecas arī uz vīraka kvēpināšanu dievkalpojuma laikā, kuru pagājušā gadā (2022) iesāka mūsu iepriekšējais mācītājs Andris Krauliņš, kvēpinot svētku dievkalpojumos un vakara lūgšanās (vesperēs). Un tagad, jaunā mācītāja Andreja Irbes vadībā, mēs šo praksi turpinām. Tā nav jaunā mācītāja izdomāta lieta vai untums, kuru viņš vēlas dievkalpojumos darīt. Tā ir sena lūgšanas un Dieva klātbūtnes izcelšanas prakse, kuru ieviesa iepriekšējais mācītājs un kuras pamatojums ir atrodams Svētajos Rakstos.
Luteriskā baznīca apzināti izvēlas svinēt dievkalpojumus vēsturiskā, liturģiskā veidā, jo tādējādi mēs turpinām būt daļa no vēsturiskās, katoliskās un apustuliskās baznīcas, kā tas ir minēts Nīkajas ticības apliecībā. Luteriskās ticības mācībā, kas apkopota Vienprātības grāmatā, Augsburgas ticības apliecības 24. artikulā, “Par misi”, ir teikts: "Mūsu baznīca tiek nepatiesi apsūdzēta, ka tā atmetot misi. Taču mēs neesam atmetuši misi, bet svinam to visā godbijībā. Mēs esam saglabājuši gandrīz visas ierastās ceremonijas, vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai. Ceremoniju vienīgais uzdevums ir pamācīt vienkāršos cilvēkus." (ATA, XXIV, 1-3; Vienprātības grāmata. Rīga: LMF, 2012. 37. lpp.) Pamatojoties uz šo artikulu, kas tika sarakstīts 1530. gadā, mēs secinām, ka Lutera laikā luterāņu baznīcās vīraka kvēpināšana notika. Tāpēc, sekojot minētā artikula aicinājumam, mums ir nepieciešama pamācīšana, īpaši vēsturiskajā luterāņu praksē kvēpināt vīraku dievkalpojuma laikā. Tādēļ esam izveidojuši šo rakstu cerībā viest skaidrību.
Vīraks Vecajā Derībā norāda uz mūsu lūgšanām, kas paceļas pie Dieva:
Tas ir viens no vīraka izmantošanas iemesliem, kas ir minēts 141. psalmā, kuru dziedam katrā lucernārijā un vakara lūgšanā: “Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris.” (Ps. 141:2a) Tā kā kristietības pirmajos gadsimtos tika kvēpināts šī psalma laikā, arī mēs turpinām šo praksi – kvēpināt dievkalpojuma sākumā, IEVADPSALMA laikā, jo vīraka kvēpināšanā mēs redzam mūsu lūgšanas, izteiktas psalmu vārdiem, kas paceļas pie Dieva. Lai izceltu šo vīraka saistību ar lūgšanām tāpat kvēpinām arī vakara lūgšanās "Magnificat" dziedājuma laikā, kas ir tieši pirms AIZLŪGŠANĀM.
Vīraks Vecajā Derībā norāda uz Dieva klātbūtni upurmaizē un lejamā upurī:
Dievs pavēlēja Mozum darināt upurmaižu galdu un likt to Vecās Derības Saiešanas teltī, kas vēlāk kļuva par Templi. Uz upurmaižu galda atradās paplātes, kausi, krūkas un upurtrauki, kuros liet lejamos upurus. Uz galda tika noliktas arī upurmaizes – lai tās vienmēr ir Dieva priekšā! (2. Moz. 25:29-30) Kausi un krūkas bija nepieciešami vīna lejamam upurim (4. Moz. 15:5-7 un 28:7), un tāpēc uz upurmaižu galda kopā ar upurmaizēm atradās arī vīns lejamam upurim.
3. Mozus grāmatā Dievs pamāca Mozu par maizi un vīraku uz šī galda, sacīdams: “Ņem labākos miltus un cep no tiem divpadsmit maizes klaipus – katrā klaipā lai ir divas desmitās daļas ēfas miltu. Noliec tos divās rindās – pa sešiem rindā uz šķīstā galda Kunga priekšā. Katrai rindai virsū liec tīru vīraku, kas kopā ar maizi ir piemiņas daļa Kungam. Katrā sabata dienā sakārto to Kunga priekšā vienmēr – tā Israēla dēliem ir mūžīga derība. Tas lai tiek Āronam un viņa dēliem – viņi drīkst to ēst svētvietā, jo tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums.” (3. Moz. 24:5-9)
Lehem hapanim (לֶחֶם הַפָּנִים), tulkojot no senebreju valodas, nozīmē “klātbūtnes maize” vai, precīzāk, “maize Dieva klātbūtnes priekšā”. Tā ir pamatota izpratne, ņemot vērā, ka maize tika nolikta Saiešanas telts vissvētākās vietas priekšā, kur virs Derības šķirsta atradās Dieva tiešā klātbūtne. Ņemot vērā, ka senebreju vārds "panim" apzīmē arī "seju", lehem hapanim var tulkot arī kā "maize, kas ir Dieva klātbūtne".
Dievs pavēlēja priesteriem uz upurmaižu galda kvēpināt vīraku par piemiņu maizei un vīnam, lai atgādinātu sev par šiem abiem elementiem. Tā ir ļoti neparasta pavēle, jo priesteri savu acu priekšā redzēja gan maizi, gan vīnu, ko viņi ēda un dzēra katrā sabatā. Tad kāpēc kvēpināt vīraku, lai pieminētu (atcerētos) to, ko viņi jau tā redz savām acīm? Jo vīraka kvēpināšana norāda uz Dieva neredzamo klātbūtni. Tāpēc, lai atgādinātu sev par Dieva klātbūtni un liecinātu par šo īstenību, Dievs pavēlēja uz upurmaižu galda kvēpināt vīraku. Turklāt mēs redzam, ka šādā veidā Dievs norādīja uz piepildījumu Kristū. Katru sabatu priesteri ēda upurmaizes un dzēra vīnu, norādot uz Svēto Vakarēdienu, kuru Jaunajā Derībā Jēzus iedibināja Viņa ķēnišķīgo priesteru saimei (1. Pēt. 2:9), un tāpēc arī mēs turpinām šo kvēpināšanas praksi Dievgalda laikā, lai pieminētu un atcerētos par Kunga Jēzus klātbūtni pienestajās dāvanās – maizē un vīnā.
Vīraks Jaunajā Derībā:
Kāds varētu domāt, ka viss iepriekš minētais ir Vecās Derības lietas, kas uz mums neattiecas. Kāds tām sakars ar mums šodien? Ievērojiet, ka Dievs pavēlēja kvēpināt vīraku “uz paaudzēm”, citiem vārdiem sakot, tam jāturpinās mūžīgi. (2. Moz. 30:8) 3. Mozus grāmatā mēs lasām: ".. tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums." (3. Moz. 24:9)
Tātad, lai vīraka kvēpināšana būtu “uz paaudzēm” un “mūžīgs likums”, tam:
- - no Vecās Derības jāturpinās Jaunajā Derībā, piemēram, kā lūgšana un sludināšana no Vecās Derības ir pārgājuši Jaunajā, vai arī…
- - … jāturpinās piepildījumā, piemēram, Kristības kā piepildījums Vecās Derības apgraizīšanai, un Svētais Vakarēdiens kā piepildījums Vecās Derības upuriem, un Pashā svētkiem.
Taču vīraka kvēpināšanai nav Kunga Jēzus iedibināta un pavēlēta piepildījuma. Tātad kvēpināšana vienkārši turpinās kā “mūžīgs likums”, pārejot no Vecās Derības uz Jauno Derību.
Mēs zinām, ka tā ir patiesība, jo Vecā Derība norāda uz Jaunās Derības pielūgsmi: “Taču no saules lēkta līdz rietam lai Mans Vārds ir varens starp tautām [Ebr. goy; Gr. ethnos], ik visur lai Manam Vārdam pienes kvēpināmo un šķīstu labības dāvanu, jo Mans Vārds ir varens starp tautām, saka Pulku Kungs.” (Mal. 1:11)
Šie vārdi norāda uz Jaunās Derības pielūgsmi un dievkalpojumu, jo šis pravietojums stāsta par Dieva pielūgšanu ne tikai Jeruzalemē, bet visur pasaulē! (skat. Jēzus vārdus Jņ. 4:21) Pat vairāk, šajā pielūgsmē īpaši tiek pieminētas “tautas” – vārds, kas Bībeles oriģinālā tekstā tulkojas kā “pagāni” [ebreju valodā “goy”; grieķu valodā “ethnos”], proti, mēs, kas neesam ebreji. Ja agrāk Vecās Derības pielūgsmes laikā vīraks tika kvēpināts Saiešanas teltī un Templī, tad Jaunajā Derībā to dara tautas (pagāni), pielūdzot Dievu šodien – Jaunās Derības laikā.
Jaunās Derības pielūgsme nav debesu pielūgsmes atdarinājums vai priekšpasludinājums kā tas bija ar Veco Derību. (2. Moz. 25:40, Sāl. 9:8, Ebr. 8:5) Jaunās Derības pielūgsme un dievkalpojums ir savienošanās ar svētajiem un eņģeļiem, kas ir debesīs, viņu mūžīgajā Dieva pielūgsmē. (Ebr. 12:22-25)
PĒCVĀRDS:
Debesu pielūgsme ietver sevī lūgšanu, un tāpēc arī mēs dievkalpojumā lūdzam Dievu (Atkl. 5:8-10, 6:10-11, 8:1-5, 11:17-18, 16:5-6 utt.). Debesu pielūgsme ietver sevī himnu dziedāšanu, un tāpēc arī mēs dievkalpojumos dziedam himnas un baznīcas dziesmas (Atkl. 4:8, 11; 5:9-10; 7:15-17; 15:3-4 utt.). Debesu pielūgsme ir godbijīga (Gr. proskeneuo – “zemošanās uz viena ceļa” Dieva priekšā), un tāpēc mūsu dievkalpojums ir godbijīgs (Atkl. 4:10, 5:14, 7:11, 11:1, 16, 15:4, 19:4, 10; skat. arī ATA, XXIV, 2. paragrāfu). Un, protams, debesu pielūgsme ietver sevī vīraka kvēpināšanu, un tāpēc arī mēs dievkalpojumos kvēpinām vīraku (Atkl. 5:8, 8:3-4).
Šodien mums nav pilnīga sakritība ar debesu pielūgsmi, jo mēs joprojām esam grēcīgi un mūsu atziņa par ticību ir nepilnīga. Tāpēc mums joprojām ir nepieciešami sprediķi (Lk. 24:47), grēksūdze (Jņ. 20:23) un baznīcas dziesmas, lai caur to visu Dievs mūs mācītu un labotu. (Kol. 3:16) Taču citās izpausmēs mūsu dievkalpojums savienojas ar pielūgsmi, kas notiek debesīs.
Tātad… kāpēc mēs dievkalpojumā kvēpinām vīraku? Jo...
- - vīraks norāda uz un liecina par mūsu lūgšanām, kas paceļas pie Dieva un tiek Dieva pieņemtas;
- - vīraks norāda uz un liecina par Kunga Jēzus klātbūtni Evaņģēlijā un Svētajā Vakarēdienā;
- - vīraks norāda uz un liecina par to, ka mūsu pielūgsmē mēs pievienojamies mūžīgajai Dieva pielūgsmei, kuru veic svētie un eņģeļi debesīs.
