Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rm 3:23-24). Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11:25)
Kristīga mirušo izvadīšana ir pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās, kā arī mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību. Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus upuri par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs visi reiz tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei.
Kristīga cilvēka izvadīšana ir ceļojums 5 posmos, kas sākas, mācītājam esot pie mirstoša cilvēka nāves gultas, ved uz baznīcu vai citu izvadīšanas vietu (piem., aizgājēja mājas, kapliča, krematorijs), un, visbeidzot, uz kapsētu. Mēs, dzīvi palikušie, sekojam ticīgajam aizgājējam līdz brīdim, kad viņš vai viņa, caur nāvi kopā ar Kristu, pamet šo pasauli un ieiet mūžīgajā dzīvībā.
1. posms – VĀĶĒŠANA: ja rodas aizdomas par cilvēka drīzu nāvi, tuvinieki zvana savas draudzes mācītājam, lai viņš atbrauc un īsteno vāķēšanu, caur kuru mirstošais kristietis uzklausa notikumus par Kristus ciešanām un nāvi, un savu miršanu ierauga Pestītāja nāves gaismā.
Šis brīdis piedāvā mirstošajam iespēju pirms nāves apliecināt savu ticību, kā arī izsūdzēt savus grēkus un saņemt Svēto Vakarēdienu.
2. posms – MIERINĀŠANAS LAIKS: tas ir brīdis, kad daudzi cilvēki ierodas, lai sniegtu savu mierinājumu un līdzjūtību sērotājiem, un līdzdalītu viņu sēras. Arī mācītājs šajā brīdī ar Dieva Vārda mierinājumu mierina "citus, kas nonākuši ciešanās." (2. Kor. 1:4) Tas var notikt dažādi:
- - ar īsu Dievvārdu lasījumu un lūgšanu uzreiz pēc vāķēšanas, kad cilvēks ir izdvesis savu pēdējo elpu;
- - ar lūgšanu svētbrīdi iepriekšējā vakarā pirms bērēm;
- - ar lūgšanu svētbrīdi bēru dienā agri no rīta, pirms bēru dievkalpojuma vai izvadīšanas svētbrīža;
- - vai bēru dienā pēc bērēm, bēru mielasta laikā. Tāpēc mācītājus arī sauc uz bēru mielastiem, lai viņš tos iesāktu ar palicēju mierināšanu caur Dieva Vārdu un lūgšanu.
Laikā pirms bēru dienas jūs tiekat aicināti ierasties pie mācītāja uz baznīcu, lai iepazīstinātu mācītāju ar sevi un ar aizgājēja dzīves ceļu, kā arī, lai izrunātu izvadīšanas praktiskos jautājumus: izvadīšanas datumu, laiku, vietu, u.tml.
Uz tikšanos ar mācītāju būtu vēlams ņemt līdzi aizgājēja autobiogrāfiju un ziedojumu, lai šīs lietas nav jākārto bēru dienā, kad galva un sirds būs citu emociju un domu pilna.
3. posms – BĒRU dievkalpojums vai IZVADĪŠANAS svētbrīdis: mirušā miesas tiek nogādātas uz baznīcu vai kapliču (var izvadīt arī no krematorija vai no mājām).
Ja izvada no baznīcas vai mājām, tad svin bēru dievkalpojumu ar iespēju palicējiem saņemt Svēto Vakarēdienu.
Ja izvada no kapličas vai krematorija, tad īsteno izvadīšanas svētbrīdi bez Svētā Vakarēdiena, telpas un laika ierobežojuma dēļ.
Izvadīšanu parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs vai evaņģēlists). Izņēmuma gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes loceklis. Mirušos draudzes locekļus izvada no dievnama.
Tas ir brīdis, kurā publiski tiek pievērsta uzmanība nāvei, apbedīšanai, augšāmcelšanās cerībai un mūžīgajai dzīvei pēc augšāmcelšanās. Tiek izcelta Kristības tēma kontekstā ar nāvi un augšāmcelšanos kopā ar Kristu. (Rom. 6:1-11) Sprediķī mācītājs izskaidro saikni starp Kristus pestīšanas darbu Kristībā un kristieša nāvi. Tiek sacīta ticības apliecība, kuru lieto Kristībās (Apustuļu ticības apliecība), lūdz lūgšanas, psalmus un dzied garīgas dziesmas no Baznīcas dziesmu grāmatas, kas pārliecinoši vēstī par augšāmcelšanos un jaunu dzīvi, kas dāvāta Kristībā. Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.
Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lk. 12:35, 37-38)
4. posms – FUNERĀLIJAS: mirušā pavadīšana uz kapu kalnu un nodošana zemes klēpim. Ķermenis ir nozīmīgs, un tāpēc pret to ir jāizturas ar cieņu. Tā ir Dieva radība. Pats Dievs Kristū kļuva par miesu un Savā miesā atpestīja pasauli. Svētais Gars svētdara kristieša miesu Kristībā, Dieva Vārda uzklausīšanā un Svētajā Vakarēdienā, kristietim saņemot Kristus dzīvinošo miesu un asinis. Šī iemesla dēļ kristieši apbedī savus mirušos drošā cerībā uz miesas augšāmcelšanos. Funerāliju laikā zārks var tikt pārsegts ar mūžības segu, lai atgādinātu par to, ka Svētajā Kristībā aizgājējs tika ietērpts Kristū. (Gal. 3:27; Rom. 13:14)
Kremēšanas gadījumā funerālijas, uzreiz pēc bēru dievkalpojuma vai izvadīšanas svētbrīža, veikt nevar, tāpēc šo posmu īsteno vēlāk – kad ir saņemta pelnu urna. Tad piezvana mācītājam, lai vienotos par laiku un vietu, kad saņemto urnu varētu apglabāt.
Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā – kolumbārijā.
5. posms – IZSĒROŠANA: kristiešu gadījumā nāvei nepieder pēdējais vārds. Kungs Kristus, ir stiprāks par nāvi. (Jņ. 11:25) Kristus nāve un augšāmcelšanās sludina, ka uzvara pieder dzīvībai. Tāpēc Viņš aicina savus mācekļus – mūs katru – turpināt sekot Viņam arī tālāk pēc tam, kad visas bēru praktiskās lietas ir padarītas, jo pēc tam sākas sērošanas periods, kas ilgst 40 dienas kopš mirušā nāves dienas (nevis apglabāšanas dienas). Šīs 40 dienas ir paredzētas tam, lai palicēji varētu kristīgi izsērot tuvinieku nāvi, un smelties stiprinājumu no Dieva ikdienas lūgšanās un Bībeles lasīšanā.
Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā nav vienojošas prakses kā šo periodu izdzīvot, bet mēs varam:
- - ieturēt gavēni, kurā katru dienu veltam laiku, lai pabūtu kopā ar Dievu lūgšanās un Bībeles Rakstu vietu pārdomās;
- - doties pie draudzes mācītāja uz sarunu, lai izrunātu savas bēdas un sēras, un saņemtu no mācītāja palīdzību, kā šo posmu savās dzīvēs izdzīvot;
- - trešajā (3.), devītajā (9.) un četrdesmitajā (40.) dienā, pirms svētdienas dievkalpojuma, iesniegt mācītājam pieminējumu, lai draudze pieminētu aizgājēju un aizlūgtu par jums. Tādā gadījumā ļoti iesakām ar savu klātbūtni būt dievkalpojumā, lai draudze varētu jūs atbalstīt ar savām lūgšanām un izdzīvot šo posmu kopā ar jums, jo tieši šādos dzīves brīžos cilvēki ļoti bieži mēdz justies vientuļi un pamesti, bet draudzes aizlūgšanas un kopīga sanākšana ir tas, kas palīdz šo vientulību un pamestību pārdzīvot un uzvarēt.