"Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu.”
(Gal. 5:1)
PĀRDOMAS: Mīļā draudze! Kas ir brīvība? Ja mēs šo jautājumu uzdotu dažādiem cilvēkiem, droši vien saņemtu ļoti dažādas atbildes. Vienam brīvība nozīmē iespēju pašam pieņemt lēmumus. Citam – iespēju iet, kur gribas; runāt, ko gribas; darīt, ko gribas. Vēl kādam brīvība nozīmē neatkarību – lai neviens nesaka, kā būs dzīvot. Un mēs ļoti labi saprotam, kāpēc brīvība cilvēkam ir tik svarīga, jo tā nozīmē iespēju pašam pieņemt lēmumus, pašam veidot savu dzīvi, runāt, ticēt, strādāt un piedalīties savas valsts dzīvē. Mēs dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā, kurā varam brīvi praktizēt savu kristīgo ticību. Un tā ir liela Dieva dāvana, par kuru mums ir iemesls būt Dievam pateicīgiem un tai pat laikā esam par šīm Viņa dāvanām atbildīgi.
Apustulis Pāvils šī mēneša lozungā atgādina par vēl kādu dziļāku brīvību: “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis.” Runa ir par kristīgo brīvību. Tā ir brīvība, kura sākas nevis ar mums, bet ar Kristu, kurš nes mūsu grēkus krustā, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos atbrīvotu mūs no grēka vainas un nepieciešamības pelnīt savu taisnību Dieva priekšā. Tas ir mūsu brīvības sākums.
Taču, ko nozīmē būt brīvam? Vai tas nozīmē, ka tagad varam darīt, ko vien gribam? Un apustulis Pāvils mums uzreiz dod atbildi: “jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā.” (Gal. 5:13) Tātad Kristus dotā brīvība nav dzīve tikai sev. Tieši otrādi – brīvība kļūst par kalpošanu.
Tas var šķist paradoksāli, jo domājam: ja esam brīvi, tad mums nevienam nav jākalpo, bet Kristus parāda pilnīgi citu brīvības izpratni. Viņš pats ir visbrīvākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis. Un tomēr Viņš mazgā saviem mācekļiem kājas. Viņš, kurš ir Visuma Kungs un Valdnieks, kļūst par cilvēku kalpu. Viņš, kuram pieder viss, atdod pats sevi. Viņš, kurš nevienam neko nav parādā, dod savu dzīvību tiem, kas ir parādā – grēciniekiem, mums katram.
Īsta brīvība nav jautājums tikai par to, ko mēs drīkstam darīt. Īsta brīvība ir iespēja mīlēt, kalpot, darīt labu nevis aiz pienākuma sajūtas, nevis tāpēc, ka mums par to kaut ko dos pretī, bet tāpēc, ka mēs paši jau esam saņēmuši no Dieva. Viņš nav devis mums tikai abstraktu brīvību. Viņš katram no mums ir devis konkrētu dzīvi, zemi, cilvēkus, laiku, iespējas. Mēs neesam nejauši piedzimuši šajā zemē. Mums ir ģimene, draugi, kaimiņi, kolēģi, draudze un Baznīca. Mēs esam neaprakstāmi apdāvināti. Taču, ko mēs ar to visu iesākam? Ko mēs daram ar savu laiku, ar savām spējām? Kā attiecamies pret cilvēkiem, kurus Dievs mums ir devis? Ko mēs iesākam ar savu zemi un valsti?
Šīs ir ļoti vērtīgas pārdomas, it īpaši pirms Saeimas vēlēšanām. Šo sestdien mums katram būs iespēja piedalīties savas valsts dzīvē. Katrs pats var izvērtēt kandidātus, sarakstus, programmas un viņu līdzšinējo darbību, un katram jāpieņem savs lēmums, kam atdot savu balsi. Taču, pieņemot šo lēmumu, pajautāsim sev ne tikai: ko saņemsim no jaunās valdības, bet arī: kā mūsu izvēle, mūsu balss ietekmēs citus cilvēkus mums blakus? Jo arī mūsu pilsoniskā brīvība ir Dieva dota iespēja kalpot citu labumam ar savu balsi, ar savu izvēli, nevis palikt kā pasīviem malā stāvētājiem, kas uz visu noskatās tā it kā uz viņiem tas neattiektos.
Paturēsim prātā, ka mūsu glābējs nav ne politiķi, ne partijas, ne valdība. Mūsu Glābējs ir Kristus. Vai mūsu izvēles un mūsu balss ir saskaņā ar Viņa prātu; saskaņā ar to brīvību, kurai Viņš mūs ir atbrīvojis? Vai mēs šajā izvēlē domājam tikai par sevi, vai arī par cilvēkiem, kuri dzīvo mums līdzās? Lūk, tas ir būtisks jautājums pirms iemest aploksni vēlēšanu urnā.
Tas ir jautājums ne tikai sakarā ar vēlēšanām. Tas ir jautājums, ko ir labi sev uzdot attiecībā uz visu, ko savā dzīvē darām. Pļaujas laikā cilvēks apstājas un skatās uz to, kas izaudzis. Viņš zina: es esmu strādājis, sējis un kopis, bet mēs nevaram pavēlēt sēklai izaugt un nevaram radīt lietu vajadzīgā laikā. Dzīvību un tās augšanu mēs paši radīt nevaram. Tuvojoties Pļaujas svētkiem, tie mums atgādina, ka tas, kas ir mūsu rokās, to esam saņēmuši kā dāvanu no Dieva. Arī mūsu dzīve ir dāvana no Dieva. Mūsu laiks, spējas, zeme, cilvēki, iespējas un pati brīvība – tas viss mums ir Dieva uzticēts un Viņa dāvināts. Ko mēs iesāksim ar šīm Dieva dāvanām?
Var visu sagrābt sev, bet: vai tas ir saskaņā ar Dieva nodomu? Visticamāk, ka nē, jo mēs esam atbrīvoti un aicināti brīvībai, lai nedotu vaļu miesas tieksmēm, bet lai kalpotu viens otram mīlestībā. (Gal. 5:13) Var visu uzskatīt par pašsaprotamu, bet var arī pateikties un dalīties. Var rūpēties par zemi, varam būt klātesoši tiem cilvēkiem, kuriem klājas grūti. Varam godīgi darīt savu darbu, izmantot savas spējas ne tikai savam labumam, bet rūpēties arī par citu labumu. Varam izmantot savu brīvību, lai darītu labu. Tas ir tas, ko Dieva Gars mūsos izdara – ieliek mūsos šos impulsus katru reizi, kad sastopamies ar Viņu dievkalpojumos.
Kristus mūs atbrīvo nevis no atbildības, bet brīvai dzīvei atbildībā par citiem. Viņš mūs neatbrīvo no kalpošanas, bet dod mums brīvību kalpot. Viņš mūs neatbrīvo no mīlestības, bet dara mūs brīvus mīlēt tos, par kuriem esam atbildīgi.
Jautājums ir ļoti vienkāršs: ko Dievs mums ir devis, un ko mēs ar to iesākam? Ja atbilde nav tāda, kādu mēs vēlētos, varam nekrist izmisumā, bet atgriezties pie paša sākuma – pie Kristus. Mūsu dzīve nesākas ar to, ko mēs esam izdarījuši Dieva labā. Tā sākas ar to, ko Dievs ir izdarījis mūsu labā. Kristus ir miris un augšāmcēlies mūsu labā, lai mūs darītu brīvus. Tāpēc mēs dzīvojam nevis bailēs, nevis nemitīgā sevis pierādīšanā, bet pateicībā Dievam, un no šīs pateicības izaug kalpošana. Skatoties uz to, ko esam saņēmuši, priecāsimies par Dieva dāvanām un vienlaikus pārdomāsim, kā tās lietot mīlestībā un kalpošanā savam tuvākajam, jo Kristus mūs ir atsvabinājis nevis dzīvei sev, bet brīvībai mīlēt un kalpot cits citam.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
