Tālāk
Jēzus raudāja.
(Jņ. 11:35)
PĀRDOMAS: Kad mēs lasām notikumu par Lācara uzmodināšanu no mirušajiem, bieži vien tieši pats notikums paliek spilgti atmiņā, bet mēs reti, kad pievēršam uzmanību emocijām un garīgām kustībām, kas notiek mirušā Lācara māsās Martā un Marijā; cilvēkos, kuri bija šī notikuma aculiecinieki, vai pašā Jēzū. Un, ja paskatāmies, kas notiek Jēzū, mēs redzam divas spilgtas garīgas kustības – dusmas un asaras.
Jāņa evaņģēlija 33. un 38. pantā mēs lasām, ka Jēzus bija “aizgrābts”. Savukārt grieķu tekstā šis vārds pauž kaut ko daudz vairāk kā tikai “aizgrābtību”. Šis vārds pauž dziļu sašutumu un dusmas. Dusmas ir spēcīga emocija, kas saka: “Man rūp, man patiesi rūp kāda noteikta lieta.” Vai: “Tu man esi svarīgs, un es dusmojos, jo šī lieta tevi sāpina.” Bieži vien dusmu pamatā ir rūpes, taču nekad nicinājums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.”
Varbūt sākumā mums nemaz nešķiet, ka nicinājums būtu baigā problēma, jo savā ziņā tas rada patīkamu izjūtu. Mēs pazīstam to adrenalīna pieplūdumu, kad kādu noliekam pie vietas, kad parādām citiem, ka viņi ir zemāki par mums. Taču mēs arī zinām, kā jūtas tie, kas atrodas nicinājuma otrā pusē – kad runājam ar kādu un pretī saņemam smīnu, paceltu uzaci vai acu pārgriešanu. Mēs ļoti skaidri jūtam citu cilvēku nicinājumu, bet nicinājums nogalina. Kā gan varam cerēt tikt uzklausīti, ja kāds uzskata, ka neesam nekā vērti?
Nicinājums sagrauj uzticēšanos jebkurās attiecībās, ne tikai laulībā. Tas liek cilvēkiem vienam no otra attālināties, pārstāt vienam otru uzklausīt un sadzirdēt. Nicinājums ir toksisks ne tikai attiecībām, bet arī pašam cilvēkam. Ilgtermiņā ieradums nicināt kādu padara cilvēku nelaimīgu, slimīgu un atgrūdošu pat to acīs, kuri sākumā bija šī cilvēka pusē. Ja ticam, ka ir Dievs, kurš mūs ir radījis, var rasties jautājums: kāpēc gan Viņš nenicinātu mūs? Kāpēc Viņš vienkārši nepieliek visam punktu jau tagad? Jo īpaši tāpēc, ka neesam nemaz tik stipri, kā paši mēdzam iedomāties.
Mēs viegli salūstam, saslimstam, novecojam un galu galā mirstam. Un pa starpam mēs pat nespējam sadzīvot viens ar otru. Mēs sūdzamies. Esam nepateicīgi un ļoti prasmīgi atrodam kādu vai kaut ko, ko vainot – kādu, uz kuru vērst savu nicinājumu. Mēs vainojam Dievu, priekšniekus, ģimenes locekļus, kolēģus, dzīves apstākļus utt. Kā mums liekas: kādas būtu Viņa sajūtas attiecībā uz mums? Ja mēs paši būtu Dieva vietā, nebūtu grūti iedomāties, ka mūs pārņemtu riebums. Taču te ir būtiska atšķirība: Dievs nav tāds kā mēs. Caur Jēzu Viņš parāda, ka raud par mums – nevis aiz izmisuma, bet dusmās, kurās nav nicinājuma.
Vai tas maz ir iespējams? Jā, ir iespējams. Par to raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem: “Dusmojoties neapgrēkojieties!” (Efez. 4:26) Un to pašu mēs dzirdam 4. Psalmā: “Dusmojiet, bet negrēkojiet!” (Ps. 4:5) Taču tas ir iespējams tikai tad, kad savas dusmas, kuras bieži vien ir pilnas ar nicinājumu, mēs grēksūdzē atdodam Jēzum. Kad savas dusmas izlādējam nevis uz citiem mums blakus, bet grēksūdzē uz Jēzu krustā. Tāpēc Viņš arī ir devis grēksūdzi, lai caur šo līdzekli paņemtu visas dusmas prom no mums, lai darītu mūs brīvus. Lai līdz ar Sevi piesistu mūsu dusmas krustā, un pretī sniegtu piedošanu un mīlestību – Viņa piedošanas vārdos pie krusta, un Viņa miesas un asiņu Sakramentā.
Tieši mīlošā Dieva piedošanas pieredze, kuru vistiešāk mēs piedzīvojam dievkalpojumos, draudzes kopībā un kalpošanā, ir tā, kas maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem mums blakus. Pieredze, ka ar visiem saviem trūkumiem un dusmām mēs varam nākt un atrasties Visuma Radītāja priekšā, jo caur Savu Dēlu Jēzu krustā Viņš ir sagādājis mums iespēju uzticēt Viņam visu to, ar ko paši netiekam galā, lai varētu dzīvot kopā ar mīlošo Dievu jau šodien. Piedzīvot nevis to, kā Viņš soda, bet to, kā Viņš piedod, mūs pieņem, mūs mīl.
Jā, Dievs dusmojas. Viņš dusmojas par nāvi un vienlaikus raud par cilvēkiem. Dusmojas kā draugs, kurš redz, kā cits draugs sevi iznīcina, ļaujoties kādai atkarībai. Dievs dusmojas kā vecāks, kurš noskatās, kā viņa bērns ar savām izvēlēm nodara sev pāri. Viņa dusmas nav vērstas pret cilvēkiem, bet gan pret to, kas mūs iznīcina. Viņš dusmojas par jucekli, kurā esam pārvērtuši Viņa labo radību; dusmojas par to, cik maz mums rūp, un par tā visa sekām – fizisko un garīgo nāvi, par mūsu mūžīgu atšķirtību no Viņa. Dievs dusmojas, bet nejauksim dusmas ar nicinājumu. Dievs, kas atklājas Jēzū, mūs nenicina – Viņš raud par mums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.” Taču Dievs dusmojas tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Aiz Dieva dusmām patiesībā stāv mīlestība, kas atklājas Jēzus asarās par mums. Un tāpēc Jēzū atklājas cits ceļš.
Jēzus dusmojas un raud par nāvi un postu, ko esam ienesuši Viņa labajā radībā. Viņš dusmojas un raud tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Un mūsu nicinājuma priekšā, zem mūsu izmisuma smaguma, Viņš izvēlējās mīlestības ceļu. Lielajā piektdienā pasauli satricinošās Dieva dusmas krita pār Jēzu mūsu dēļ – pie krusta. Jēzus upurēja savu dzīvību par mums un Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, lai šodien veidotu mūs par Viņa mīļajiem draugiem; lai šodien sauktu mūs ārā no tām dzīves pieredzēm un apstākļiem, kas līdzinās kapam, un lai sauktu mūs ārā arī no zemes dzīves beigu kapa, tādā pašā veidā kā Jēzus reiz sauca no kapa ārā Lācaru, lai caur ticību dāvātu mums jaunus spēkus, jaunu dzīvību, un vestu pretī jaunai, labākai dzīvei, kuru Viņš piedāvā jau šodien.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
Tālāk
ZIŅOJUMI:
1. Klusajā nedēļā (no 30. marta līdz 4. aprīlim) mācītājs nepieņem un draudzes kanceleja nestrādā, jo baznīcā katru dienu notiks dievkalpojumi, lūgšanas un svētbrīži. Apmeklējumu pie mācītāja lūgums ieplānot savlaicīgi.
2. Klusajā trešdienā (1. aprīlī), plkst.: 19:00, Dzilnuciema Mācītājmuižā, svinēsim kristīgu Pashas mielastu. Pasha ir draudzes un arī ģimeņu pasākums, kurā bērniem un jauniešiem ir sava loma. Tā ir unikāla iespēja iedziļināties, baudīt un piedzīvot to, kas notika “tanī naktī, kad Viņš [Jēzus] tapa nodots.” Mēs svinēsim šo mielastu, lai pievērstu uzmanību, kā tas skaidri norāda uz beidzamo un pilnīgo Jēru – Jēzu Kristu. Pasākumā ietilpst ne vien “rituālā” daļa, bet arī svētku vakariņas, tāpēc aicinām ņemt līdzi groziņu kopīgam mielasta galdam. Pieteikšanās: pie draudzes mācītāja Andreja. DALĪBA IR BEZ MAKSAS.
3. Zaļajā ceturtdienā (2. aprīlī) pēc dievkalpojuma baznīcas sakristejā pulcēsimies uz nelielu SADRAUDZĪBAS mielastu, pēc kura vienosimies nakts lūgšanās, lai sekotu Kungam Jēzum Viņa ciešanu notikumos, tādējādi sagatavojoties Lielās piektdienas dievkalpojumam.
4. Sestdien, 18. aprīlī, plkst.: 10:00, PAVASARA TALKA - uzkopsim mūsu baznīcu un apkārt esošās teritorijas, lai spodrinātu ne tikai mūsu laicīgās, bet arī garīgās mājas. Pēc talkas - SADRAUDZĪBA!!!
5. Pateicamies par jūsu ziedojumiem un aizlūgumiem. Apustulis Pāvils mūs iedrošina: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal. 6:9) Šie vārdi mūs iedrošina neatmest ar roku labajiem darbiem, arī ziedošanai, jo katrs ziedojums ir kā sēkla, kas ar ticību tiek iesēta Dieva draudzē. Mēs ne vienmēr redzam augļus uzreiz, taču Dievs apsola, ka savā laikā būs pļauja. Ar saviem ziedojumiem mēs uzturam draudzes dzīvi, atbalstām dievkalpojumus un kalpošanu, un tādā veidā kļūstam līdzdalīgi Dieva darbā.
Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai UZCELTU DRAUDZES NAMU, uzturētu dievnamu un draudzes darbu. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html
Pateicamies
ikvienam, kas nepagurst darīt labu. Dievs redz katru sēklu, ko iesējat
ar saviem ziedojumiem, un dod tai augt par svētību daudziem.
Lai Dieva svētīts marta mēnesis!
Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze
Tālāk
"Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs."
(5. Moz. 26:11)
PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungs ļoti skaidra parāda, cik svarīga Dievam ir pateicība un cik neatņemama sastāvdaļa tā ir mūsu attiecībās ar Viņu, jo tieši pateicība ir tā, kas rada prieku un liek mums priecāties “par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs”. Tāpēc šie vārdi no 5. Mozus grāmatas liek mums aizdomāties par trīs lietām: cik svarīgu vietu pateicība Dievam ieņem mūsu dzīvē, cik bieži mēs Dievam pateicamies un kā mēs Viņam pateicamies.
Ja mēs palasām vairāk 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākumu, mēs pamanīsim, ka Israēla tauta no Mozus saņem norādījumu par ražas upuri laikā, kad tā vēl ir tālu no Apsolītās zemes un tās augļiem. Tad viņa vēl ir pa tuksnesi klejojoša tauta, kurai nekas nepieder. Isrāela tautai pieder tikai Dieva apsolījums, ka viņiem būs sava zeme. Viņiem vēl nekā nav, un tomēr – Dievs caur Mozu jau tagad aicina tautu gatavoties pateicībai, darīt visu no savas puses, lai varētu būt droši, ka reiz viņi varēs ar pateicību nākt Dieva priekšā un priecāties Viņa tempļa pagalmos. Esam pieraduši domāt par pateicību Dievam tikai tad, kad esam kaut kādu lietu no Dieva saņēmuši, kad nauda pilda mūsu makus, kad sekmējas darbos, bet Mozus aicina Israēla tautu gatavoties pateicībai vēl pirms viņi ir nonākuši Apsolītajā zemē.
Mūsdienu skatījumā tas nozīmētu gatavoties pateicībai vēl pirms esam saņēmuši uzaicinājumu uz darba interviju, vēl pirms uzsākam kādu biznesu vai izstrādājam kādu projektu – vēl pirms no Dieva esam ko saņēmuši, jo visas iespējas ir Dieva dotā Apsolītā zeme, kurā Dievs ļauj mums darboties. Dievs nav tāls, neaizsniedzams spēks, kuram nav nekāda sakara ar mūsu ikdienas dzīvi un vajadzībām. Viņš visu laiku ir nomodā arī par praktiskām lietām – iespēju strādāt un saņemt atalgojumu. Kad to pamanīsim un sapratīsim, tad ari “algas dienā” pateicība Dievam būs kaut kas dabiskāks par dabisku un nesīs lielu prieku. Un skaistākais ir tas, ka šie lozunga vārdi attiecas ne tikai uz strādājošajiem, bet pilnīgi uz jebkuru cilvēku – mums katram ir kādas iespējas, dotumi, kāds “darba auglis”, ko varam nest Dieva priekšā kā pateicības un Dieva svētības zīmi savā dzīvē.
Mēs esam pieraduši vispirms sarūpēt iztiku sev, savai ģimenei, iespējams, vēl saviem tuvākiem draugiem un tad, ja nu tiešām izrādās, ka Dievs devis tik daudz, ka paliek pāri, nest arī uz templi. Taču Dievs mums māca cita veida attieksmi. Viņš mūsu prioritāšu rindā nav pēdējais, bet pirmais, un kā pirmajam Viņam pienākas arī pirmā pateicība. Ja mēs godprātīgi veiktu mūsu dzīves auditu vai arī, ja kāds cits to izdarītu – kāds būtu slēdziens par augstāko prioritāti mūsu mūžā? Mums nav jāsteidzas ar savu pateicību no sākuma doties pie tiem, kas izkārtojuši mums darbavietu vai palīdzējuši kādā ikdienas lietā. Pirmie darba augļi domāti pateicībai Dievam – tas bija jāņem vērā gan Israēla tautai, gan mums, jo šī pateicība parāda, kuru vietu esam Dievam ierādījuši savā dzīvē.
Taču, kur lai ejam ar savu pateicību Dievam? Varbūt jūras krastā, pie kāda ozola vai kalna galā – tur, kur mēs varam būt tikai vieni, lai neviens neredzētu mūsu ticības izpausmi, lai neviens nedzirdētu mūsu kluso pateicību Dievam? Nē. Vislabāko atbildi uz šo jautājumu mums sniedz vārdi no tās pašas 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākuma: “Ej pie priestera, kas tajā laikā būs.. . Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā.” (5. Moz. 26:3a, 4) Kur citur mums iet ar savu pateicību, ja ne uz to vietu, kur cilvēki ir cēluši altāri, kur varbūt paši reiz nācām un lūdzam, lai Dievs svētī mūsu darbu, lai Dievs kristī mūs vai mūsu bērnus, lai Viņš pieņem Savā ģimenē - draudzē un Baznīcā kā Viņa bērnus – lai Viņš savieno divus par vienu miesu laulībā? Kur citur, ja ne draudzē, kur priesteris jeb mācītājs kā starpnieks starp draudzi un Dievu publiski lūdz Viņam svētību mūsu pūlēm un dzīvei?
Kā mēs varam noklusēt pateicību un izteikt to tikai privāti, ja reiz lūdzām dažādu Dieva svētību un žēlastību visi kopā – vai tagad visiem kopā nav kopīgi jāpateicas par ticības stiprinājumu un prieku? Varbūt tieši pie altāra mēs pirms kāda laika redzējām, ka Dievs svētī cilvēku dzīves, un noticējām, ka Viņš to var darīt arī ar mūsu dzīvi. Kā lai mēs tagad ar savu pateicību nekalpotu tiem daudziem cilvēkiem, kas šodien paver Baznīcas durvis, lai atrastu cerību savai dzīvei, savam darbam, savai iztikai?
Mēs katrs savā dzīvē ik pa laikam Dieva priekšā jūtamies vainīgi, jo neesam un nekad nebūsim pilnīgi un perfekti savās attiecībās ar Viņu. Šādos brīžos iezogas doma – varbūt aiziet uz Baznīcu un tur kaut ko noziedot – vienalga, vai tā ir nauda, varbūt mūsu laiks, vai mūsu klātbūtne, lai atrādītos mācītājam, kurš mūs sen nav redzējis vai nav redzējis vispār; vai kāds darbiņš, ko varam izdarīt – jo mēs ceram caur to iemantot mieru. Esam izdarījuši kaut ko sliktu, tagad izdarīsim kaut ko labu, būsim norēķinājušies, atpirkušies un atkal iegūsim mieru.
Taču tā tas nestrādā, jo ziedojumu nedod tādēļ, ka jūtamies vainīgi, vai vēlamies atpirkties, bet gan tāpēc, lai pateiktu Dievam savu pateicību. Tā nedrīkst beigties ar to, ka reizi gadā atnākam un kaut ko kastītē iemetam vai reizi gadā iemaksājam gada nodokli draudzes kontā, jo Dievs Viņa svētības mums dod katru dienu, katru stundu, minūti un sekundi, nevis tikai reizi gadā. Pateicības upuri pavada regulāra lūgšana – saruna ar Dievu; regulāri ar Dievu pavadītais laiks dievkalpojumos. Kā būtu, ja lielā vecumā, kad vairs nespējam sevi nodrošināt, pie mums reizi gadā ierastos mūsu labi pelnošie bērni, noliktu uz galda zināmu naudas summu un, neko nesakot, aizietu prom. Kā mēs justos, un ko mēs darītu ar naudu uz galda?
Dievs caur Mozu aicina ne tikai atnākt un nolikt, bet regulāri būt kopā ar Viņu, kas devis iemeslu pateicībai. Ja mēs tiešām Viņu uzskatām kā svētības avotu savā dzīvē, tad mēs noteikti izmantosim katru iespēju būt kopā ar Viņu dievkalpojumos un draudzes dzīves notikumos, un gribēsim parādīt, ka esam pamanījuši un ieraudzījuši Viņa darbu nospiedumus mūsu dzīvē. Ir tāds sakāmvārds: “Draugiem vienmēr ir ko teikt viens otram.” Mūsu vēlme pielūgt Dievu regulāri parāda, cik dziļa un patiesa ir mūsu pateicība un ticība.
Visbeidzot, ir vēl pēdējā lieta, kuru Dievs vēlas darīt mūsu dzīvē – līdz ar visām citām svētībām, dot mums arī prieku, lai priecājamies par visu to, ko Viņš mums devis. Lai mūsu prieks kļūst arī par to cilvēku prieku, kuriem nekā nav; lai svētība, ko Dievs mums ir parādījis, kļūst par svētību citiem, kam tās trūkst – proti, lai dalāmies Dieva dotās svētībās arī ar citiem, lai prieks būtu visiem kopīgs.
Lai Dievs svētī mūs katru un kā draudzi kopumā, ka aizvien pieaugam pateicībā Dievam un piedzīvojam patiesu, nebeidzamu prieku!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
Tālāk
ZIŅOJUMI:
1. Svētdien, 15. februārī, pirms dievkalpojuma mēs dedzināsim pērnā gada pūpolus, un pēc dievkalpojuma svinēsim SADRAUDZĪBU ar pankūku ēšanu, tādējādi pamazām sāksim gatavoties Gavēņa laikam. Pankūku ēšanas tradīcija pirms Gavēņa laika parādījās 8. gadsimtā, un līdz ar to arī pērnā gada Pūpolu svētdienas pūpolu zaru dedzināšana, lai sagatavotos Gavēņa laika pirmajam dievkalpojumam Pelnu trešdienā.
2. Trešdien, 18. februārī, Pelnu trešdienā, svinēsim dievkalpojumu plkst.: 19:00, un iesākas Gavēņa laiks, kas ir grēknožēlas, pārdomu un sevis izmeklēšanas laiks, gaidot Kristus augšāmcelšanās svētkus Lieldienās. Šajā laikā draudzes locekļi ir īpaši aicināti gavēt (t.sk. no TV, filmām, laicīgās literatūras), pastiprināti nodoties lūgšanām, Bībeles lasīšanai, apmeklēt mācītāju ikgadējai pastorālai sarunai un/vai privātai grēksūdzei. Padomā kāds būs tavs gavēnis šogad!
3. Svētdien, 22. februārī, pēc dievkalpojuma, notiks draudzes pilnsapulce,
kurā tiksiet informēti par visu iepriekšējā gadā padarīto un būs
iespēja ieskicēt arī mūsu draudzes nākotnes attīstību. Tāpēc 22.
februārī pēc dievkalpojuma neskriesim prom, bet paliksim sadraudzībā un
veltīsim laiku pārrunās par mūsu draudzes tagadni un nākotni. Līdz tam
laikam varat padomāt par jautājumiem, kurus vēlaties uzdot draudzes
padomei un valdei, un apspriest tos visiem kopā.
4. Katru TREŠDIENAS vakaru, plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!
5. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.
6. Pateicamies par jūsu ziedojumiem un aizlūgumiem. Apustulis Pēteris raksta: “Katrs lai kalpo ar to dāvanu, ko saņēmis, kā labi Dieva daudzveidīgās žēlastības namturi.” (1. Pēt. 4:10) Mēs katrs no Dieva esam saņēmuši dažādas dāvanas. Kāds spēlē ērģeles vai kādu citu mūzikas instrumentu; kāds dzied, kāds sagaida cilvēkus pie baznīcas ieejas, kāds kalpo ka pērminderis altārī vai lektors; kāds vienkārši atnāk un ar savu klātbūtni iedrošina citus. Kalpošana draudzē ir ļoti daudzveidīga. Arī ziedošana ir kalpošana.
Ar savu ziedojumu mēs atbalstām visu draudzes dzīvi – dievkalpojumus (sveču, vīna, maizes iegādi, apkures un elektrības rēķini), mācītāja darbu, dievnama uzturēšanu un draudzes nama celtniecību, pasākumus (talkas, ekskursijas, draudzes nometnes), bērnu un pieaugušo iesvētes mācības. Ziedošana ir kalpošanas veids, kas ļauj mums būt līdzdalīgiem gan tajā, ko dara draudze, gan tajā, ko dara Dievs, un tā ir liela privilēģija – būt līdzstrādniekiem Dieva darbā. Viss, ko darām, nav mūsu nopelns, bet Dieva žēlastība un Viņš ļauj mums tajā piedalīties. Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai UZCELTU DRAUDZES NAMU, uzturētu dievnamu un draudzes darbu. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html
Pateicamies ikvienam, kas kalpojat ar savām dāvanām, laiku un arī ar ziedojumiem. Kopā mēs uzturam draudzi dzīvu – Dievam par godu, cilvēkiem par svētību.
Lai Dieva svētīts februāra mēnesis!
Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze
Tālāk
2026. gada LIELDIENU kurss sāksies 15. janvārī (ceturtdiena), baznīcā (Skolas ielā 17, Piņķi) plkst. 19:00.
GARĪGĀS IZAUGSMES SKOLA (GaIS) – tā ir sagatavošanās kristībām un iesvētībām, kā arī garīgās izziņas un Dieva iepazīšanas skola.
Pieteikšanās obligāta, aizpildot pieteikuma veidlapu:
https://forms.gle/wd9m9K4jKDxogs8j7
Kristības notiks Lieldienu nakts dievkalpojumā, 2026. gada 4. aprīlī; iesvētības – 21. jūnijā.
Vairāk informācijas par GaISu: https://www.pinkudraudze.lv/p/iesvetibas.html
Jautājumus aicinām uzdot e-pastā: macitajs@pinkudraudze.lv
Esat mīļi gaidīti!
Tālāk
Abonēt:
Komentāri (Atom)
