Padomju varas gados kaut neliela tomēr draudze darbu nav pārtraukusi. Arī baznīca, salīdzinot ar citām Latvijas baznīcām, maz cietusi. Daļēji izdemolētas ērģeles. Tā kā Piņķu Jāņa baznīca bija piedzīvojusi dažāda veida postīšanu, 1985. gada 30. maijā Rundāles pils muzeja glabāšanā tika nodota 18.gs. lasāmpults- kokgriezumā darināts eņģelis, līdz radīsies iespēja nodrošināt pieminekļa aizsardzību un izmantošanu baznīcā.
1945. gada rudenī Piņķu Jāņa baznīcā tikko teoloģijas studijas beidzis, sāka kalpot mācītājs Jānis Liepiņš. Pēckara periods bija ļoti grūts. Daudzi draudzes locekļi bija izklīduši kur kurais. Daudzi bija aizvesti uz Sibīriju 1941. gada izsūtīšanās, daudzi emigrēja. Tad nāca karš, un atkal 1949. gada izsūtīšanas, kuras vēl vairāk samazināja Piņķu draudzes locekļu skaitu. Arī bezdievības propaganda nesa savus posta augļus. Baznīcas un draudzes ziedu laiki - tas viss pagātnē. Kādu laiku, vēl pēc kara, Piņķu draudzes kapsētā redzamie pieminekļi liecināja par turīgajām dzimtām, kuru piederīgie tika pavadīti pēdējā šīszemes gaitā caur šīs kapsētas vārtiem. Taču visai drīz cēlās ļaunas rokas, lai postītu melnos akmens un marmora krustus, kā arī pieminekļus. Visi tēvutēvu svētumi tika nicināti un grauti. Arī baznīca netika saudzēta. Tai tika sistemātiski sisti logu stikli, arī ērģeles tika izlaupītas un skaistais neona krusts, kurš atradās uz altāra - sadauzīts. Arī materiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti. Grūti un, no malas raugoties, likās pat neiespējami, bija pastāvēt baznīcai un draudzei. Tomēr ar Dieva gādību un žēlastību tā pastāvēja caur visiem grūtiem laikiem ejot un šodien ir dzīva lieciniece Dieva darbam. [ Piņķu Jāņa ev.–lut. „Draudzes Ziņas” Nr. 1, Neimane Astrīda „Ar Dieva gādību un žēlastību vien…”]
Draudzes priekšnieka vietniece un ilggadēja draudzes priekšniece (no 1997. gada) Astrīda Neimane (60g. vec.) atceras: „Esmu kristīta Piņķu Mācītājmuižā 1943. gadā. Vecāki bija aktīvi draudzē visos grūtajos gados. Vecāmamma mani no mazām dienām ņēma līdz uz baznīcu. Atceros baznīcu jau no 7 gadu vecuma. Pēckara gados bija samērā maz baznīcā nācēju. Vēlāk, padomju varai nostiprinoties, baznīcā nācēju palika vēl mazāk. Materiālie apstākļi ļoti spiedīgi. Pagastā pat runāja un domāja, ka varētu baznīcu atņemt draudzei un ierīkot tur sporta zāli. Bija nepieciešami 20 galvotāji, kuri uzņēmās rūpi un atbildību par baznīcu. Galvotāju saraksts tika iesniegts izpildkomitejā un tad padomju vara neko nevarēja iesākt, jo, lai arī skaitliski maza, draudze darbojās un savu baznīcu uzturēja. Tā draudzes mazais pulciņš pastāvēja. Visos šajos grūtajos gados draudzē valdīja miers un saticība. Tā tas ir arī šodien un tas ir labs nosacījums tālākai svētīgai darbībai.”
Ir pieminami draudzes priekšnieki:
Mārtiņš Timma
Indriķis Dūšelis (1888.06.11.- 1964.02.10.)
Anna Amola, ilggadēja draudzes priekšniece.
Viņu atceras kā svētu cilvēku.
Voldemārs Reimanis- draudzes priekšnieks bija neilgi.
Emīlija Freija- draudzes priekšniece bija neilgi.
Astrīda Neimane no 1997.- 2003. gadam.
Indulis Skrebelis no 2003. gada.
Draudzes dokumentos atrodam ar 1957. gada 15. aprīli datētu 25 galvotāju sarakstu:
Rīgas rajona Babītes ciema padomei.
Mēs, Latvijas PSR pilsoņi lūdzam mūs ieskaitīt Piņķu ev. lut. draudzes 20 personu sarakstā, un ar saviem parakstiem apliecinām, ka uzņemamies izpildīt visas saistības uz vispārējiem noteikumiem, kādi attiecas uz Piņķu ev. lut. baznīcas ēkas un minētās draudzes mantas pārvaldīšanu.
Savukārt Reliģijas Kulta Lietu Padome pie Ministru Padomes un pilnvarotais Latvijas PSR deva izziņu par draudzes reģistrāciju. Draudzes dokumentos atrodam ar 1947. gada 13. martu datētu izziņu krievu valodā un tās tulkojumu latviski.
Tas deva iespēju draudzei pastāvēt. Gadījumā, ja neatrastos nepieciešamie 20 galvotāji, draudzei būtu jābeidz sava pastāvēšana un baznīca, kā arī tās manta, jāatdod valstij.
1945. gada rudenī Piņķu Jāņa baznīcā tikko teoloģijas studijas beidzis, sāka kalpot mācītājs Jānis Liepiņš. Pēckara periods bija ļoti grūts. Daudzi draudzes locekļi bija izklīduši kur kurais. Daudzi bija aizvesti uz Sibīriju 1941. gada izsūtīšanās, daudzi emigrēja. Tad nāca karš, un atkal 1949. gada izsūtīšanas, kuras vēl vairāk samazināja Piņķu draudzes locekļu skaitu. Arī bezdievības propaganda nesa savus posta augļus. Baznīcas un draudzes ziedu laiki - tas viss pagātnē. Kādu laiku, vēl pēc kara, Piņķu draudzes kapsētā redzamie pieminekļi liecināja par turīgajām dzimtām, kuru piederīgie tika pavadīti pēdējā šīszemes gaitā caur šīs kapsētas vārtiem. Taču visai drīz cēlās ļaunas rokas, lai postītu melnos akmens un marmora krustus, kā arī pieminekļus. Visi tēvutēvu svētumi tika nicināti un grauti. Arī baznīca netika saudzēta. Tai tika sistemātiski sisti logu stikli, arī ērģeles tika izlaupītas un skaistais neona krusts, kurš atradās uz altāra - sadauzīts. Arī materiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti. Grūti un, no malas raugoties, likās pat neiespējami, bija pastāvēt baznīcai un draudzei. Tomēr ar Dieva gādību un žēlastību tā pastāvēja caur visiem grūtiem laikiem ejot un šodien ir dzīva lieciniece Dieva darbam. [ Piņķu Jāņa ev.–lut. „Draudzes Ziņas” Nr. 1, Neimane Astrīda „Ar Dieva gādību un žēlastību vien…”]
Draudzes priekšnieka vietniece un ilggadēja draudzes priekšniece (no 1997. gada) Astrīda Neimane (60g. vec.) atceras: „Esmu kristīta Piņķu Mācītājmuižā 1943. gadā. Vecāki bija aktīvi draudzē visos grūtajos gados. Vecāmamma mani no mazām dienām ņēma līdz uz baznīcu. Atceros baznīcu jau no 7 gadu vecuma. Pēckara gados bija samērā maz baznīcā nācēju. Vēlāk, padomju varai nostiprinoties, baznīcā nācēju palika vēl mazāk. Materiālie apstākļi ļoti spiedīgi. Pagastā pat runāja un domāja, ka varētu baznīcu atņemt draudzei un ierīkot tur sporta zāli. Bija nepieciešami 20 galvotāji, kuri uzņēmās rūpi un atbildību par baznīcu. Galvotāju saraksts tika iesniegts izpildkomitejā un tad padomju vara neko nevarēja iesākt, jo, lai arī skaitliski maza, draudze darbojās un savu baznīcu uzturēja. Tā draudzes mazais pulciņš pastāvēja. Visos šajos grūtajos gados draudzē valdīja miers un saticība. Tā tas ir arī šodien un tas ir labs nosacījums tālākai svētīgai darbībai.”
Ir pieminami draudzes priekšnieki:
Mārtiņš Timma
Indriķis Dūšelis (1888.06.11.- 1964.02.10.)
Anna Amola, ilggadēja draudzes priekšniece.
Viņu atceras kā svētu cilvēku.
Voldemārs Reimanis- draudzes priekšnieks bija neilgi.
Emīlija Freija- draudzes priekšniece bija neilgi.
Astrīda Neimane no 1997.- 2003. gadam.
Indulis Skrebelis no 2003. gada.
Draudzes dokumentos atrodam ar 1957. gada 15. aprīli datētu 25 galvotāju sarakstu:
Rīgas rajona Babītes ciema padomei.
Mēs, Latvijas PSR pilsoņi lūdzam mūs ieskaitīt Piņķu ev. lut. draudzes 20 personu sarakstā, un ar saviem parakstiem apliecinām, ka uzņemamies izpildīt visas saistības uz vispārējiem noteikumiem, kādi attiecas uz Piņķu ev. lut. baznīcas ēkas un minētās draudzes mantas pārvaldīšanu.
Savukārt Reliģijas Kulta Lietu Padome pie Ministru Padomes un pilnvarotais Latvijas PSR deva izziņu par draudzes reģistrāciju. Draudzes dokumentos atrodam ar 1947. gada 13. martu datētu izziņu krievu valodā un tās tulkojumu latviski.
Tas deva iespēju draudzei pastāvēt. Gadījumā, ja neatrastos nepieciešamie 20 galvotāji, draudzei būtu jābeidz sava pastāvēšana un baznīca, kā arī tās manta, jāatdod valstij.