"Bet pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo."
(2. Pēt. 3:13)
PĀRDOMAS: Mīļā draudze, šī mēneša lozungs atsauc atmiņā kādu frāzi, kuru diezgan bieži lieto gan bērni, gan vecāki – varētu pat teikt, ka visi cilvēki – “tūlīt, tūlīt.” Mēs katrs esam piedzīvojuši tādus brīžus, kad “tūlīt” pārvēršas par divām, piecām, desmit minūtēm vai pat ilgāk, līdz beidzot mums pievērš uzmanību. Tas ir nomācoši, vai ne? Un vai ar mums, kristiešiem, nav līdzīgi attiecībā uz Jēzus apsolījumu atgriezties (jo tieši par to ir runa šī mēneša lozungā)? Pirms Jēzus uzkāpa debesīs, Viņš apsolīja drīz atgriezties. Taču kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 2000 gadu, un Viņš vēl nav atgriezies. Vai Jēzus būtu aizmirsis par Savu apsolījumu? Nē, jo dotajā Svēto Rakstu pantā mums ir dots Viņa apsolījums. Kamēr neticīgie šo apsolījumu par jaunām debesīm un jauno zemi muļķīgi noliedz, ticīgie ar prieku to gaida.
35 gadus pēc Jēzus apsolījuma atgriezties kristiešiem jau nācās paciest izsmejošus apvainojumus, ka viņu Glābējs ir vai nu prom pavisam, vai arī aizmāršīgs. Taču apustulis Pēteris mūs mierina, ka tā tas nav, rakstīdams: “Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas.” (2. Pēt. 3:9) Proti, iemesls tam, kāpēc Jēzus vēl nav atgriezies, ir Viņa pacietība uz mums. Dievs nevēlas, lai mēs piedzīvojam Viņa dusmas, bet vēlas, lai visi atgrieztos pie Viņa un tiktu izglābti. Dievs ir pacietīgs ar mums. Pateicība Dievam par Viņa pacietību! Pateicība Dievam par to, ka Viņš gaida uz mums, lai pa to laiku caur Svēto Garu radītu mūsos grēku nožēlu un ticību mūsu sirdīs, ka varam atgriezties pie Viņa.
Ja jau daži no mums tic Jēzum, tad kāpēc Viņš joprojām nav atgriezies? Citu cilvēku dēļ. Tas ir līdzīgi kā kavēt pēdējo autobusu uz mājām un šoferis, redzot, ka skrienam, mūs pacietīgi gaida. Taču, kad esam jau autobusā, mēs mēdzam dusmoties par tiem citiem kavētājiem, jo arī uz viņiem šoferis gaida. Kad kļūstam sarūgtināti par Dieva šķietamo kavēšanos, mēs patiesībā dusmojamies uz Dievu par Viņa pacietību uz mums. Mēs parādām, ka mums nerūp, kas notiek ar citiem, ka tik mēs paši tiekam uz debesīm.
Taču apustulis Pēteris mums atgādina: “jums vajadzētu būt svētā dzīvošanā un dievbijībā, gaidot un steidzinot Dieva dienas atnākšanu, kad debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs. Bet pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļotie, to visu gaidīdami, pūlieties, lai Dievs jūs atrod neaptraipītus, bezvainīgus un miera pilnus!” (2. Pēt. 3:11b-14)
Tā kā Jēzus var atgriezties jebkurā brīdī, mēs izvēlamies piepildīt šos vārdus un dzīvot dzīvi, kas ir Viņam tīkama. Jautājums ir: vai mēs to tā darām, vai tomēr spītīgi turamies pie kāda grēka un nenākam regulāri uz grēksūdzi? Vai mēs izmantojam iknedēļās iespēju pateikties Jēzum par piedošanu dievkalpojumā, bet atsakāmies piedot citiem to, ko viņi teikuši vai darījuši mums pirms daudziem gadiem? Vai mēs ilgojamies pēc Jēzus apskāvieniem, bet atsakāmies sniegt mīlestības un palīdzības roku līdzcilvēkiem? Vai mēs ilgojamies dzirdēt Jēzus balsi, bet atsakāmies Viņu uzklausīt šodien caur Bībeles vārdiem kādā konkrētā mācībā? Ja tā, tad mēs vēl neesam gatavi Viņa atnākšanai.
Atcerēsimies, ka tiesas dienā “pasaules elementi sadegdami izjuks, un zemi un visu, kas uz tās, Dievs piemeklēs.” (2. Pēt. 3:10) Ja esam kādreiz bijuši liecinieki degošai mājai, tad zināsim, cik tas ir skumji. Dažu stundu, ja ne minūšu laikā, mājas iedzīvotāju laicīgie īpašumi pārvēršas pelnos. Kā būs tad, kad visa pasaule liesmos, kad viss, ko esam darījuši – visi mūsu uzlabojumi, ko esi veikuši savām automašīnām, mājai, visi iegūtie izglītības grādi – viss tiks iznīcināts? Ar to Dievs nesaka, ka nekam nav jēga, Dievs mūs ar to nebiedē, bet atgādina, ka vienīgā patiesi paliekošā lieta, kas mums ir šajā pasaulē, tā ir mūsu ticība. Tāpēc pirms veltīt laiku pārējām lietām, mēs regulāri veltam laiku Dievam, lai Viņš dievkalpojumos pilnveidotu un stiprinātu mūsu ticību.
Tiesas Dienas mērķis nav tikai iznīcība, bet gan atjaunošana. Apustulis Pēteris mums saka, ka pēc tam, kad Dievs iznīcinās šo pasauli, Viņš veidos jaunu. Kāda būs šī jaunā pasaule? Vieglāk būtu pateikt, kāda tā nebūs. Tajā nebūs ne saules, ne mēness, jo pats Dievs dzīvos kopā ar mums, un Viņa godības gaisma būs vienīgā mums nepieciešamā gaisma. No Dieva apsolījumiem mēs esam pārliecināti, ka tur nebūs ne sāpju, ne bēdu, ne slimību, ne nāves, jo grēka un nāves vairs nebūs. Tur nebūs iespējas no jauna krist grēkā, jo sātans un viņa dēmoni no jaunās pasaules būs padzīti uz mūžīgiem laikiem.
Kad tas viss notiks? “Tūlīt,” saka Jēzus. Vai tiešām? Vai tas nav līdzīgi, kā ar to teicienu: “tūlīt, tūlīt”? Varbūt, bet, pat ja mums būtu jāpagaida vēl 2000 gadu, mēs to ar prieku darīsim, jo tas parāda, cik plaša un dziļa ir Dieva mīlestība un pacietība pret grēcīgo cilvēci. Viņš atliek Tiesas dienu mūsu dēļ. Viņš atliek Tiesas dienu, lai arī citi cilvēki tiktu atvesti pie ticības. Tāpēc varam mācīties no Dieva atspoguļot savā dzīvē Viņa mīlestību pret citiem un dalīties ar viņiem šajā mierinošā patiesībā par Jēzu. Un tā darot, mums ir iespēja steidzināt Viņa atnākšanas dienu.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs