Piņķu draudze

Braucot pa Rīgas apvedceļu, tūlīt aiz pagrieziena uz Piņķiem starp kokiem pavīd Svētā Jāņa baznīcas siluets. Taisnstūrformas būvapjoma centrālo fasādi akcentē plānā kvadrātisks tornis, bet austrumu fasādei piekļaujas poligonāla apsīda ar piebūvēm. Lakoniski askētiskā dievnama gotisko dekoru izceļ sarkanā ķieģeļa pretstatījums apmestajām un balsinātajām mūra sienām. Tā ir tagadējā Piņķu sv.Jāņa ev. lut. baznīca. Šajā dievnamā pulcējas Piņķu Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā draudze, kuras mācītājs ir prāvests — Andris Krauliņš.

Vairāk par draudzes dzīvi:
ziņas facebook kopienā

Ieskats Piņķu sv.Jāņa draudzes vēsturē


Mūsu draudzes vēsture iesniedzas senos laikos, kas saistīti ar kristīgās ticības pirmsākumiem mūsu zemē. Apkārt Babītes ezeram atradās 4 kapelas: Sv. Bērtuļa kapela (Bartolomeja kapela, atradās pie Ķīšiem) un Sv. Jāņa kapela (atradās Jāņragā iepretim Slokai), sv.Nikolaja kapela Piņķos un sv.Annas kapela Babītes ezera krastā. To pirmsākumi precīzi nav zināmi, taču iespējams šīs kapelas izveidoja un arī apkalpoja cisterciešu mūki no sv.Nikolaja  klostera, kurš atradās Daugavgrīvā. Klosteri 1202.gadā dibināja bīskaps Alberts, tā rakstīts Indriķa hronikā. Tāpēc iespējams Piņķu baznīca nosaukta sv.Nikolaja - jūrasbraucēju patrona vārdā. Mūki nodarbojās ar lauksaimniecību un klosterim piederēja plašas zemes arī Daugavas šajā krastā - Bolderājā, Kleistos, Rītabuļļos, tātad pavisam blakus Babītes novadam. Tāpat zināms, ka par izcili labu priesteri Salas draudzē atzītais Zigfrīds bija cistercietis.
 Viduslaikos Rīgas pilsētai piederēja plašs lauku novads, kuru sauca par patrimoniālo apgabalu vai landfogtiju. Lauku apgabalam bija jānodrošina pilsētai pārtikas piegāde kara laikā un citos katastrofālos gadījumos. Līdz ar to dzimtbūšanas attīstība šajā novadā notika gausāk nekā pārējā Latvijā. Rīgas pilsētas jeb rātes zemnieku stāvoklis bija vieglāks nekā pārējiem zemniekiem.

Rūpēdamās par pilsētas tirdzniecības un amatniecības attīstību, rāte neaizkavēja patrimoniālā apgabala iedzīvotāju došanos uz pilsētu darbā, jo Rīgā bija jūtams transport-strādnieku un kalpotāju trūkums. Tā līdz 17. gs. visi lauku novada ļaudis piederēja pie Rīgas Jēkaba un vēlāk Jāņa draudzēm. Piņķu draudze atradās Rīgas patrimoniālapgabalā. 18. gs. beigās pie tās piederēja pilsētas patrimoniālmuižas un to zemnieki — Piņķi un Beberbeķi, tāpat Rautenfeldu majorātmuiža Bierini un daudz sīku muižiņu un īpašumu: Šampēteris. Zolitūde. Krūzes muiža, Gotāna muiža, Baltā muiža un citas. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 335. lpp.] 

Līdz 1660.g. Rīgas patrimoniālapgabalā bija divas draudzes - Babītes un Katlakalna draudze. 1660.g. Babītes draudze sadalījās Salas un Piņķu draudzē. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 335. lpp.] 

Atdaloties no Rīgas draudzes, Piņķu draudze sākumā bija apvienota ar Salas draudzi ar kopēju nosaukumu Babit draudze. Kā pastāvīga draudze Piņķu draudze rakstos minēta no 1686. gada. Mācītājs gan dzīvoja Salas mācītājmuižā un viņam bija jāapkalpo 3 baznīcas: Piņķu Nikolaja, Piņķu Annas un Salas Jāņa baznīcas. [Babītes vidusskolas muzejā atrodamās un skolotājas Ainas Kvēpas apkopotās ziņas]

Viena no sv.Annas baznīcas ēkām celta 1660. gadā, Piņķu Nikolaja baznīca - 1662. gadā (kā rakstīts senos rakstos "... no kokiem, ko atveda no Kurzemes lielkunga mežiem”) 12 verstis no Rīgas uzkalnā pie Piņķu muižas 9. decembrī iesvētīta koka baznīca. Ir ziņas, ka vēl pirms 1662. gadā celtās baznīcas bija arī kāda vecāka, kura 1656. gadā krievu aplenkumā gājusi bojā. 1693 - 1694.g. Sv. Annas baznīcu cēla ievērojamais arhitekts Rūperts Bindenšū. 


Iepriekšminēto datējumu arī apstiprina uz Rīgas zeltkaļa sudrabā darinātā un apzeltītā Svētā Vakarēdiena biķera atrodamais uzraksts: A ō 1662 Den 9 December Ist Diese S. Nicolaus Kirch Nach Der Grausamen Moscowiterschen Belagerung Aufs Ney Wider Erbaut Und Zum Ersten Mahl Drein Geprediget Worden Bei Des H-Oconimo Horsten Zeit. [Piņķu Jāņa ev. – lut. draudzes mācītāja Harija Grigola pieraksts, 2004] 

Vēstures pētnieks J.K. Broce savos aprakstos, kas datēti ar 1798. gadu raksta: „Šī koka baznīca atrodas pie pilsētas Pinķu muižas, 15 verstu no Rīgas, Daugavas viņā pusē. Papriekš to sauca par Babītes, bet tagad, es nezinu, kālab, sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Ja var ticēt ārpusē virs baznīcas durvīm iegrieztajam uzrakstam, tad tā celta 1662.g. un restaurēta 1766.g., un kara jukās no 1700. līdz 1710.g. tātad palikusi neskarta.” [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 335. lpp.] 


1710.g. Nikolaja baznīca tomēr bijusi stipri izpostīta, bet jau 1716.g. ar klaušu zemnieku darbaspēku atkal pilnīgi atjaunota un, pakāpeniski pielabota, uzturēta labā stāvoklī līdz 19.gs. pirmajai pusei. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 335. lpp.]

Nikolaja baznīcu Piņķos uzcēla 1662. gadā. Tā bija stūros kaķēta guļbaļķu ēka uz mūra pamata, ar kārniņu jumtu. Pa koka bluķi cirstām kāpnēm iegāja baznīcas galvenajā telpā, kas bija 13 asu gara un 5 asis plata. Telpu apgaismoja septiņi logi sienās un trīs logi zelminī aiz kora. Kancele, altāris un soli bija vienkārši. Arī sakristeja bija kaķēta guļkoku būve uz mūra pamata zem kārniņu jumta. Priekšnamā bija pavards, bet mācītāja kambarī— melni glazēta podiņu krāsns. Uz jumta bija uzcelts neliels baroka stila koka tornītis ar kupolu, kam galā bija uz dzelzs stieņa nostiprināts gailis, kā jau tas bija raksturīgi Rīgas apkārtnes koka baznīcām. 17.gs. beigās ārpusē pie baznīcas bija ierīkots kauna stabs nepaklausīgo draudzes zemnieku sodīšanai. Stabu iznīcināja Ziemeļu kara laikā un atjaunoja tikai 1802.g., kad tam pierīkoja arī kakla dzelzi. Nikolaja baznīcas tuvumā bija kapsēta. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 335. lpp.] 

Rīgas rāte bija nolēmusi par pilsētas līdzekļiem celt baznīcu no akmens. Reālais celtniecības laiks - trīs gadi. Izpētot arhīva materiālus, atklājās, ka aizritēja gandrīz divi gadu desmiti, līdz pirmajā projekta variantā fiksētās idejas, atkārtoti vērtējot un koriģējot, materializējās Sv. Nikolaja baznīcas jaunbūvē. [Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 44. lpp.] 

Piecus gadus vēlāk, 1861. gada nogalē, Johans Daniels Felsko strādāja pie Piņķu Sv. Nikolaja baznīcas jaunbūves projekta otrā – neogotiskā – varianta un 15. janvārī, parakstot būvdarbu tāmi, darbs bija pabeigts. Rīgas rātes kases kolēģijas sēdē to izskatīja 1862. gada 23. janvārī. Salīdzinājumā ar 1856. gadā izstrādāto pirmvariantu jaunais projekts bija lakoniskāks un askētiskāks. Tas guva atzinību, jo Sv. Jāņa baznīcu Rīgas patrimoniālajā apgabalā uzcēla pēc analoga projekta. [Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 46. lpp.] 

Projekts tika pieņemts, un celtniecības darbi varēja sākties. Pēc kases kolēģijas dokumentiem pagrūti precīzi izsekot tālākai notikumu attīstībai. Tomēr ir zināms, ka 1862. gada ziemā materiāli jaunā dievnama celtniecībai netika pievesti. Tas nebija izdarīts arī divus gadus vēlāk. Varētu rasties maldīgs priekšstats, ka Rīgas rātes kases kolēģija pilnībā apmaksāja celtniecības izdevumus. Taču kāds dokuments apliecina pretējo. 1864. gada 29. maijā Piņķu un Beberbeķu pagasta pārstāvji Piņķu muižā uzrakstīja Rīgas rātes kases kolēģijai vēstuli, kurā atgādināja par pēdējos desmit gados paveikto un lūdza lielajos darbos, kas saistīti ar Sv. Nikolaja baznīcas celšanu, norīkot arī kaimiņu muižu ļaudis: „Visā Vidzemes gubernijā – bez Rīgas pilsētas apriņķa – mazāka baznīcas draudze nav atrodama kā mūsu; tādēļ ar taisnību var sacīt, ka mūsu pagastiem tās visu lielākas būvēšanas ir, jo mūsu baznīcas draudzei divas baznīcas, divas skolas un viena mācītājmuiža jākopj un jābūvē. (…) Pēdīgos 10 gados mūsu spēks un manta gauži stipri tērēti, jo mēs esam vienu jaunu baznīcu no mūra, mācītājmuižā jaunus lielus staļļus un vienu riju no mūra uzbūvējuši, skolas namu pārbūvējuši un citas ēkas stipri lāpījuši. Mēs pēdīgos gados to labi esam piedzīvojuši un sajutuši, cik mums būvēšanas maksā: strādnieku došana un materiālu pievešana pie Annas baznīcas uzbūvēšanas katram saimniekam 100 rubļu sudrabā maksāja. Mēs dzirdam, ka Nikolai baznīca daudz lielāka par Annas baznīcu būs jābūvē. Tādēļ mēs augsti cienījamai Kassa-Kollegiumai pazemīgi zināmu darām, ka mēs ar savu spēku un mantu vien Nikolai baznīcu nespējam no jauna uzbūvēt, t.i. tās vajadzīgās materiālu pievešanas un strādniekus dot, un ka caur tādu liela darba pastrādāšanu ar mūsu spēku vien mūsu pilnīga izpostīšana notiktu, un augsti cienījamu Kassa-Kollegiumu pazemīgi lūdzam mums pie šā liela darba palīgu dot un gādāt. (…) Mūsu pagasti ir caur strādnieku došanu Katlakalna draudzei palīdzējuši jaunu baznīcu uzbūvēt, tad nu mēs Katlakalna draudzes palīgu priekš savas baznīcas uztaisīšanas paģēram, pie mūsu baznīcas draudzes pieder un turas tās muižiņas: Švarces, Sampeter-, Soletudes-, Annas-, Nordeķ- un Bieriņ muižas un Pinķu un Beberbeķ muižas mežsargi un krodzinieki, kādēļ mēs viņu palīgu pie pieminēta darba ar taisnību paģēram.” Nav precīzas informācijas, kādu lēmumu pieņēma augstie Rīgas kungi. Tomēr reāli celtniecības darbi tuvākajos piecos gados netika uzsākti, un 1871. gadā J.D. Felsko izgatavoja Piņķu Sv. Nikolaja baznīcas trešo projekta variantu. [Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 47.-48. lpp.]

1871. un 1872. gada ziemā Piņķu Sv. Nikolaja baznīcas jaunbūvei tika pievesti materiāli. Reālos būvdarbus uzsāka maija mēnesī, „jaunbūvi uzcēla atbilstošā lielumā ar slaidu torni”, un drīz pēc tam plakāts vēstīja: „Krievijas ķeizara Aleksandra II astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, 1872. gada 25. maijā, notiks Sv. Nikolaja baznīcas pamatakmens svinības. (..) Minētajiem darbiem no pilsētas kases atvēlēti astoņpadsmit tūkstoši rubļu. (..) Plānus ar lielu rūpību izstrādājis pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko. Būvdarbus uz vietas vadīs namdaris Augusts Šīrs un mūrniekmeistars Vilhelms Krīgers.” Pirmajā būvsezonā darbi noritēja pēc iepriekš izstrādātā plāna un jaunajai Sv. Nikolaja baznīcas ēkai uzlika jumtu. Kā zināms no publicētās atskaites, būvuzņēmējam celtni vajadzēja pabeigt un nodot draudzei 1873. gadā. Celtniecības darbi, ieskaitot apkuri un ventilāciju, tika veikti noteiktajā laikā, bet tikai 1874. gada 4. jūnijā Rīgas pilsētas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija paziņoja Rīgas rātei, ka Piņķu muižas Sv. Nikolaja baznīcas jaunbūves iesvētīšana notiks 16. jūnijā. [Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 49. lpp.] 


Piņķu Sv. Nikolaja baznīcas iesvētīšanas dienas norises detalizēti atainotas Rīgas pilsētas avīzē. Vārdā nenosaukts autors publikācijas ievadā raksta: „Pēdējos 25 gados pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē, tāpat kā patrimoniālajā apgabalā, uzceltas vairākas jaunas baznīcas .. izpratne par arhitektoniksi skaistām celtnēm ir pieaugusi, un līdzekļus cienīgu dievnamu izgatavošanai bagātīgi piešķir attiecīgas autoritātes un korporatīvas apvienības.” Svētdien, 1874. gada 16. jūnijā, lai piedalītos jaunās baznīcas ēkas iesvētīšanā, Rīgas pilsētas īpašumā Piņķu muižā bija ieradušies pilsētas konsistorijas, ģilžu un pilsētas kases kolēģijas pārstāvji, kā arī Rīgas rātes delegāti, kas „par godu iesvētīšanas svinībām dāvināja bagātīgi zeltītu sudraba kristāmtrauku”. [ Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 50. lpp.] 

Uz sudrabā filigrāni izstrādātā un apzeltītā kristāmtrauka, kuru lietojam kristībās šobaltdien, iegravēts uzraksts: Der neuerbauten Nicolai Kirche zu Pinkenhof zur Feier der Einweihung am sechszehnten Juni des Jahres 1874 der wohledle Rath der Stadt Riga. Tas tad arī vēl kārtējo reizi apstiprina jau iepriekš dokumentēto baznīcas iesvētīšanas dienas datējumu. [Piņķu Jāņa ev. – lut. draudzes mācītāja Harija Grigola pieraksts, 2004]

Vecajā koka baznīcā, kas atradās turpat līdzās jaunbūvei, sapulcējās draudzes locekļi un viesi, bet mācītājs H.G.E. Hartmanis (1821-1901) sacīja nelielu uzrunu. Svētku kulminācija noritēja jaunajā baznīcā, kur spēlēja no vecās baznīcas pārvestās ērģeles. [Lāce D. „Latvijas māksla tuvplānos”, Rīgas pils. būvmeistars D. Felsko un Piņķu Sv. Nikolaja baznīca, izd. Neputns, 2003., 50. lpp.] 


Nikolaja baznīcai bija plaša vācu draudze, kuras locekļi dzīvoja nelielajās nomnieku muižiņās tās tuvākajā apkārtnē. 19.gs. sākumā vietējie zemnieki pat neapmeklēja Nikolaja baznīcu, jo uzskatīja to par vācisku, bet turējās pie Annas baznīcas. Vācu draudzes locekļi 18. un 19.gs. sadāvināja baznīcai samērā greznu inventāru (zvanu, apzeltītus un sudraba kulta traukus, ērģeles, altārgleznu 100 sudraba rubļu vērtībā). 1872.-1874.g. kādreizējās koka baznīcas vietā uzcēla jaunu mūra baznīcu, kas pastāv vēl tagad. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 336. lpp.]