Vēsturiskais dievkalpojums

1916. gada 17. jūlija rītā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums, iegriezās Piņķu muižā. Šeit plkst. 15.00 pulkvedis Jukums Vācietis, bataljona komandieris, noturēja Piņķu Nikolaja baznīcā savu slaveno dievkalpojumu. Dzejnieks Aleksandrs Čaks par Piņķu baznīcu grāmatā "Mūžības skartie" rakstījis balādi "Sprediķis Piņķu baznīcā", kas veltīta varonīgajiem strēlniekiem 1. Pasaules karā, 5. Zemgales pulkam un pulkvedim Jukumam Vācietim. Atmodas laikā pie baznīcas atklāts piemiņas akmens veltīts šim notikumam. [Babītes vidusskolas muzejā atrodamās un skolotājas Ainas Kvēpas apkopotās ziņas.]

1939. gada 23. maijā agrākā Piņķu Nikolaja baznīca tika pārdēvēta par Piņķu Jāņa baznīcu.

Svinīgais dievkalpojums Piņķu baznīcā

Svinīgo dievkalpojumu ievadot, mācītājs H.Rīsbergs norādīja, ka kopš Piņķu baznīca pastāv, vēl nekad nav redzēts dievkalpojumā zemes Saimnieks un viņa Karavadonis.

Savā sprediķī armijas mācītājs P.Apkalns pieminēja pravieša vārdus: ,,Nāciet un vaicājiet par seniem ceļiem, vaicājiet, kurš ir labais ceļš, un tas jums dos dvēseles mieru."

,,Liela, gaiša piemiņas diena," teica armijas mācītājs, ,,ir aicinājusi mūs šinī vietā, Babītes ezera krastā, novadā, Rīgas pievārte, Piņķu draudzē; tā aicinājusi mūsu valsts un tautas pirmo un tagadējo Vadoni, mūsu brīvības cīņu virspavēlnieku, armijas vadību, aizsargus, akadēmisko jaunatni un mūs visus ar strauji pukstošām sirdīm. Mēs visi esam aicināti šinī vietā, kur pēdējo reizi apstājās mūsu neatkarības un brīvības cīnītāji, Baloža brigāde, kas devās uz pēdējo cīņu. Tā apstājās, lai atvērtu Rīgas vārtus ne tikai jums, Babītes klusā novada iedzīvotājiem, bet arī Zemgalei, Vidzemei, Kurzemei un Latgalei uz sirmo galvaspilsētu Rīgu. ……………………………

Šeit ir norisinājusies pēdējā cīņa tam pulkam, kas no Rīgas 3. janvārī pirms divdesmit gadiem izgāja tumsā un salā, izgāja neviena nepavadīts, neviena nesveicināts, izgāja nezina un tomēr nevaicājot, kas notiks tālāk. Bet sirdij pukstot tiem teica: ,,Brāli, dēls, — ej, kaut arī tu tumsa izej, tu tomēr ej uz jaunu gaismu, kas ausīs pār tavu jauno valsti, jo caur cīņām un pārbaudījumiem nāks gaisma." …………………………….

Plecu pie pleca pirms divdesmit gadiem gāja atbrīvotāji, nešķirojot valodu un ticību, nešķirojot kārtu, caur uguni uz brīvību. Mēs vēlamies un lūdzam Dievu, lai visiem še būtu labklājība un miers dzīvei un darbam!

Piņķu draudzes iedzīvotāji šo skaisto ainu ir piedzīvojuši kā pirmo lielo dienu un arī šodienu, lai to uz visiem laikiem ierakstītu Piņķu draudzes dzīvē un dvēselē.

Ar Šodienu tavs dievnams, Piņķu draudze, pēc mūsu tautas vadoņa - valsts prezidenta ierosinājuma tiek pārdēvēts par Jāņa baznīcu. Šis vārds ir stāvējis kristīgai latviešu tautai vienmēr tuvu. Jānis ir kristīgais miera apustulis (Jānis Kristītājs), un ar Jāni saistās mūsu vecāku tautas svētki. Treškārt, šeit ir stāvējusi Jāņa Baloža brigāde, kas ir pēdējo cīņu izcīnījusi un noslēgusi pirmo posmu par Latvijas aizstāvēšanu un atbrīvošanu. Piņķu draudze, lai paliek šis 23. maijs uz paaudzēm tavā Jāņa baznīcā kā svēta diena! Tev un visai latvju tautai uz labklājību, uz mieru un mūžīgu svētību!"

Sprediķi noslēdza korālis ,,Dievs, sargā mūsu tēvu zemi" vietējā kora izpildījumā. Pēc dievkalpojuma valsts prezidents ar valdības locekļiem un citiem viesiem pa karogu aleju devās atklāt svinību vietā uzcelto pieminekli. Caur goda vārtiem, studentu, armijas, apkārtnes pagastu vecāko, aizsargu un aizsardžu, kā arī mazpulku špalerām prezidents ar goda viesiem nonāca svinību vietā. [Melks Ē. „Mūžam nerims varoņu gars”, Rīga, 1993., 44.-52. lpp.]