Jēzus saka: "mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni."
(Mt. 5:44-45a)
PĀRDOMAS: Mīļie brāļi un māsas Kristū, lasot šos brīnišķīgos Jēzus vārdus, mēs ļoti bieži tos uztveram kā mācību tam, kādiem mums jābūt un ko mums darīt, kad sastopamies ar naidīgiem spēkiem savās dzīvēs. Doma jau nav nepareiza, taču aiz šiem Jēzus vārdiem slēpjas kas daudz dziļāks. Ar šiem vārdiem mūsu Kungs Jēzus māca ne tik daudz par to, kādiem mums jābūt, bet gan par Viņa Tēvu, kurš ir arī mūsu Tēvs debesīs. Un Jēzus nekad neko nesaka tāpat vien vai no Sevis. Viņš saka to, ko Tēvs liek. Kāpēc? Lai mēs iepazītu kāds patiesībā ir Dievs un kādus Viņš vēlas darīt arī mūs – par Viņa bērniem, kas ir līdzīgi Viņam domās, vārdos un darbos arī tad, kad sastopamies ar šīs pasaules naidu, un tiem, kas vēlas mūs sāpināt.
Mēs, cilvēki, savā ziņā, arī esam līdzīgi Dieva pretiniekiem, jo grēks un grēkošana ir tas, kas mūs par tādiem padara. Katra nepaklausība Dieva gribai ir tas, kas mūs padara par Dieva pretiniekiem. Taču palūkojieties, ko Dievs dara ar Saviem pretiniekiem: “Viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt. 5:45) Dievs, ļoti labi zinādams, kādi esam un ko pārdzīvojam, vienmēr ir žēlsirdīgs uz mums. Pateicoties Viņa Dēla Jēzus nākšanai pasaulē, Dievs neiznīcina Savus pretiniekus, bet, caur Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, pārveido mūs no Viņa pretiniekiem par Viņa draugiem un Viņa ģimenes locekļiem.
Caur Savu Dēlu Jēzu, Dievs nesludina pacifismu, kā mums pirmajā brīdī var likties, bet ar šiem vārdiem dara mūs spējīgus atbildēt ļaunumam četros ļoti būtiskos veidos:
- 1. ar piedošanu, jo grēksūdzē Viņš pats mums piedod, lai arī mēs varētu piedot citiem;
- 2. ar pateicību mūsu ikdienas lūgšanās, lai, sastopoties ar konfliktiem, mēs būtu spējīgi nestrīdēties pretī, bet palaist vaļā savu pieķeršanos mantiskajām lietām, palaist vaļā savas negatīvās domas, emocijas un vārdus attiecībā uz pretinieku, un tā vietā klusībā, savās sirdīs, pateikties Dievam par to, kas ir – lai cik maz vai daudz mums būtu – un aizlūgt par ķildīgo, lai arī viņš vai viņa var piedzīvot Dieva žēlsirdību, un saņemt Dieva mieru, jo pateicība vairo apmierinājumu ar dzīvi un apmierinājums padzen apdalītības sajūtu;
- 3. ar sapratni, jo ceļā uz Golgātu Jēzus gāja kopā ar mums, tāpat kā Viņš turpina iet kopā ar mums arī šodien Svētajā Vakarēdienā. Caur Viņa miesu un asinīm, maizē un vīnā, Jēzus dāvā mums spēku sadzīvot ar saviem līdzcilvēkiem. Arī ar tiem, kas mums ne īpaši patīk, lai šajā saskarsmē mēs viens otru iepazītu un visās lietās izturētos vienam pret otru ar sapratni, jo sapratne uzvar savtīgumu;
- 4. un ar dāsnumu, kas izpaužas žēlsirdības darbos, jo žēlsirdība ir Dieva atbilde uz mūsu bēdām un grūtībām. Tāpēc arī mūsu normāla atbilde uz citu cilvēku bēdām un grūtībām ir žēlsirdība darbībā (sal. Mt. 18:33), kura nenāk vienkārši tāpat, bet gan brīžos, kad savās ikdienas lūgšanās, un aizlūgšanās, apzināmies un novērtējam Dieva daudzās svētības, un pateicamies par tām, jo tieši tādā veidā mēs no Dieva saņemam žēlsirdību, lai paši varam būt žēlsirdīgi.
Tādā veidā Dievs pats mūs dara pilnīgus un Svētajā Kristībā – par Viņa bērniem, lai esam spējīgi mīlēt savus ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā, jo Dievs liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem – par mums visiem, lai kādi arī esam. Dievs katru no mums vēlas darīt pilnīgu un to arī ikdienā paveic, pārveidojot mūs no ienaidniekiem par draugiem, no pretiniekiem par tuvākajiem. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
