"... lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!”
(Am. 5:24)
PĀRDOMAS: Lai saprastu šī mēneša lozunga vārdus, ir svarīgi paskatīties, kas teikts pirms tiem. Pirms šī panta no pravieša Āmosa grāmatas, 5. nodaļas, Dievs caur pravieti Āmosu saka, ka Viņam ir apnikuši tautas svētki, upuri un dziesmas. Ne tāpēc, ka tie paši par sevi būtu slikti, bet tāpēc, ka cilvēki tai pat laikā apspieda nabagus, ņēma kukuļus un izmantoja savu varu savtīgos nolūkos.
Varētu likties, ka pravieša vārdi uz mums un mūsu dzīvi šodienas pasaulē neattiecas; bet vai tas tiešām tā ir? Kā mēs attiecamies viens pret otru – darbā, mājās, uz ielas pret svešiniekiem, draudzē – šeit pat baznīcā? Vai attiecamies pret citiem pēc tiesas un taisnības? Taču, ko nozīmē šie vārdi? Mēs esam pieraduši domāt, ka tie nozīmē attiekties pret citiem tā, kā viņi to ir pelnījuši; bet vai Dievs attiecas pret mums tā, kā mēs to esam pelnījuši? Visdrīzāk, ka nē, jo, ja Dievs attiektos pret mums tā, kā esam to pelnījuši, mēs visi jau sen būtu miruši. Kāpēc? Jo apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem Dievs māca, ka par grēka darīšanu pienākas nāve. Un tā, kā mēs visi darām grēku – domās, vārdos un darbos – bet joprojām esam dzīvi, tas liek aizdomāties, ka Dievs neattiecas pret mums pēc tiesas un taisnības tā, kā mēs to saprotam. Vai tik tajos vārdos neslēpjas, kas daudz dziļāks? Taču uz šo jautājumu mēs spēsim atbildēt tikai tad, ja palūkosimies caur Dieva mīlestības acīm.
Tiesa nozīmē ne tikai spriedumu, bet arī to cilvēku tiesību aizstāvēšanu, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Un runa nav tikai par atraitnēm, bāreņiem, svešiniekiem un nabagiem, runa ir arī par katru no mums. Mēs nespējam sevi aizstāvēt pret grēku un nespējam sevi attaisnot Dieva priekšā dēļ tā, ka darām grēku. Un tāpēc mīlestībā uz mums, caur Savu Dēlu Jēzu, Dievs parāda Savu spriedumu par mums – Viņš mirst krustā mūsu vietā un par mūsu grēkiem. Kristū Viņš pats izcieš spriedumu, ko bijām pelnījuši, un soda vietā dod mums piedošanu, bet piedošana cilvēku maina tā, ka pret citiem sākam attiekties ar tādu pašu mīlestību un piedošanu, kā Dievs attiecas pret mums. Tāda ir Dieva mīlestības tiesa – mēs neesam pelnījuši Viņa labvēlību, bet, kad nākam un atzīstam savas nepilnības, Dievs pasludina attaisnošanu: “Tev tavi grēki ir piedoti Jēzus Kristus dēļ.” Dieva tiesa attiecas gan uz mūsu attiecībām ar Viņu, gan uz mūsu attiecībām ar cilvēkiem.
Savukārt, taisnība nav tikai sociālā un politiskā vienlīdzība vai līdztiesība. Dieva taisnība izpaužas tajā, ka Viņš ir uzticams un izturas pret mums ar uzticību tam, ko Viņš pats ir solījis – dot pestīšanu un mūžīgo dzīvību. Tā ir Dieva taisnība, ka taisnais Dieva Dēls Jēzus mirst par netaisnajiem cilvēkiem, lai mūs izglābtu no mūsu netaisnības un darītu mūs taisnus. Šī taisnība nav tikai Dieva īpašība. Tā ir dāvana, ko Viņš mūsos ieliek, lai varam dzīvot kā Viņa bērni un aizstāvēt citus, tāpat kā Viņš aizstāv mūs.
Ja mēs paskatāmies uz Dieva tiesu un taisnību šādi, tad tās kļūst par dāvanām. Dievs ne tikai attaisno mūs Kristū, bet arī ieaicina jaunā dzīvesveidā. Viņš ne tikai pasludina, ka mums tiek piedots, bet arī dara mūs spējīgus dzīvot tālāk no šīs piedošanas. Un tieši tā Dieva taisnība sāk plūst caur mūsu dzīvi pie citiem – kā straume, kas sākas no Viņa žēlastības.
Vārdi: “lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts” nozīmē to, ka mēs paši atkal un atkal tiekam atjaunoti šajā Dieva plūsmā. Ka mēs nepaliekam pie sava sprieduma par sevi vai citiem, bet ļaujam Dievam mainīt mūs un mūsu ikdienu: mainīt to, ka uz cilvēkiem, kurus esam pieraduši vērtēt tikai pēc viņu kļūdām, mēs paskatāmies kā uz sev līdzīgajiem; mainīt mūsos to, ka mēs neatsakāmies no sarunas ar kādu, kuram ir smags raksturs; mainīt mūsos to, ka mēs neuztveram līdzcilvēkus kā konkurentus, bet kā cilvēkus, kurus Dievs arī grib ievest Viņa žēlastībā kopā ar mums. Tā pamazām Dievs mūs maina, lai nedzīvojam, klausoties tikai savā iekšējā tiesneša balsī, kas mūs pastāvīgi nosoda, bet gan vairāk ieklausāmies Dieva balsī, kas mūsu prātu pieskaņo Viņa prātam.
Un varbūt tieši to apustulis Pāvils domā, rakstīdams: "Mums ir Kristus prāts." Ne to, ka mēs jau domājam pilnīgi kā Kristus, bet to, ka Viņa Gars pamazām pārveido mūsu domāšanu tā, ka uz pasauli arvien mazāk raugāmies caur savu taisnības mēru, un arvien vairāk mācāmies skatīties caur Kristus taisnības mēru.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
