"Kungs tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecēšās – tauta pret tautu vairs zobenu necels un karot vairs nemācīsies.”
(Jes. 2:4)
PĀRDOMAS: Vai spējam iedomāties pasauli, kurā ieroči vairs nav vajadzīgi, jo cilvēki ir iemācījušies dzīvot mierā? Pravietis Jesaja mums atklāj tieši šādu redzējumu: zobeni tiek pārkalti par arkliem un šķēpi ecēšās. Proti, iznīcības rīki top par darbarīkiem, kas sagatavo augsni, apstrādā zemi un gādā par pārtiku. Tas, kas reiz kalpoja iznīcībai, tagad kalpo dzīvības uzturēšanai.
Taču, vai tas nav nereāls sapnis? Raugoties uz pasauli mums apkārt, mēs redzam, cik grūti ir dzīvot mierā. Kari turpinās, sabiedrība tiek sašķelta, un naidīgums grauj attiecības. Šīs lietas – vardarbība un šķelšanās – nav sastopamas tikai kaujas laukā. Tās ir klātesošas arī mūsu mājās, darbavietās un ikdienā ik uz soļa. Asi vārdi, aizvainojums, tenkas un vēlme pierādīt savu taisnību var kļūt par ieročiem, kas ievaino citus.
Pajautāsim sev: kas mūsu dzīvē ir tie zobeni, kurus vēlamies, lai Dievs pārveido par arkliem? Iespējams, tas "zobens" ir kāds ass vārds, kura vietā varētu teikt kādu uzmundrinājumu vai svētību. Varbūt aizvainojums, kura vietā varētu piedāvāt piedošanu, vai arī kāds ieildzis strīds, kas prasa drosmi ieklausīties citos un meklēt izlīgumu. Varbūt kāda atkarība, kas jau ilgus gadus nedod mieru, un rada ilgas pēc Dieva dziedinošās iejaukšanās. Pravietis Jesaja neapgalvo, ka ilgstošs miers iestāsies tikai ar mūsu cilvēciskajām pūlēm vien, bet viņš norāda uz Dievu, sacīdams: "Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā… lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!" (Jes. 2:3)
Miers sākas tajā brīdī, kad Dievs caur Savu Vārdu mums māca citādu dzīvesveidu un caur Sakramentiem mūs pārveido, lai varam dzīvot saskaņā ar Viņa ceļiem. Mēs nevaram panākt ilgstošu mieru tikai ar saviem centieniem būt par labākiem cilvēkiem. Mums ir vajadzīgs Dievs, lai Viņš izmaina mūsu sirdis un ved mūs uz Viņa tekām. Mums ir vajadzīga regulāra saskarsme ar Viņu – gan svētdienās, gan savā ikdienas ticības dzīvē ārpus baznīcas sienām.
Pie krusta Kungs Jēzus ienāca mūsu pasaules vardarbībā un salauztībā. Viņš nesa mūsu grēkus un ar Savu augšāmcelšanos uzvarēja nāves varu. Dievs negaida, kamēr kļūsim cienīgi saņemt Viņa mieru. Caur Savu Dēlu Jēzu Viņš pats dāvā mums mieru – vienkārši no Viņa žēlastības.
Un šis Kristus dāvātais miers kļūst redzams tad, kad runājam, piedodam, kalpojam un rūpējamies par citiem. Iespējams, mēs nespējam apturēt ikvienu karu vai atrisināt ikvienu konfliktu sabiedrībā, taču mēs varam darboties tur, kur Dievs mūs ir nolicis. Mēs varam izvēlēties uz apvainojumu atbildēt ar svētību. Atriebības vietā varam veicināt izlīgumu. Nevis vairot šķelšanos, bet būvēt tiltus, un izmantot savus vārdus, nevis lai grautu, bet lai iedrošinātu cits citu.
Pravieša Jesajas redzējums aicina mūs pārdomāt: vai ilgojamies pēc miera, vai esam gatavi būt par Dieva miera darbarīkiem, un kas mums traucē ļauties šim Dieva darbam mūsos?
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
