"Cerība mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara.”
(Ebr. 6:19)
PĀRDOMAS: Dreifēšana jeb novirzīšanās no sākotnējā kursa notiek nemanāmi. Parasti to nemaz nejūt, līdz brīdim, kad saprotam, cik tālu esam novirzījušies no sākotnējā virziena. Tas attiecas gan uz ceļošanu pa ūdens virsmu, gan uz mūsu kristīgo dzīvi, kuras virziens ir vērsts uz Kristu. Taču notiek tā, ka mēs bieži vien novirzāmies no šī kursa – prom no Kristus, prom no Dieva. Vēstulē ebrejiem lasām, ka mums ir kaut kas, kas var apturēt šo novirzīšanos no kursa: cerība, kas “ir stiprs un drošs dvēseles enkurs”.
Ja iemetīsim enkuru smiltīs, spēcīgas straumes ietekmē tas sāks slīdēt, bet, ja tas ir iekritis starp akmeņiem, tas turas stingri, lai cik stipra būtu straume un lai cik spēcīga būtu vētra. Ar cerību notiek tāpat, kad tā ir aizķērusies nevis mūsu dzīves mainīgos apstākļos, nevis mūsu trauslajās izjūtās, bet gan pašā Dievā. Mēs esam pieraduši domāt par cerību kā par kaut ko, kas, iespējams, notiks vai nenotiks, un mēs pat neesam par to pārliecināti – notiks vai nenotiks. Taču, kad cerība ir balstīta Dievā, tad tā kļūst par Dieva dāvanu, kas garantē, ka viena vai otra lieta bez šaubām notiks.
Ja Dievs saka, ka visi mūsu grēki ir piedoti, tas bez šaubām dievkalpojumos notiek. Ja Dievs apsola, ka būs mūžīgā dzīvība, augšāmcelšanās un dzīves turpināšanās pēc miesas nāves, tad šie Dieva apsolījumi bez šaubām notiks. Ja Dievs apsola: “Es būšu ar jums ik dienas līdz laiku beigām,” tad Dievs bez šaubām ir ar mums katru dienu un ik uz soļa. Tāda ir vārda “cerība” patiesā nozīme – nevis kaut kas, kas iespējams notiks vai nenotiks, bet noteikti Dieva apsolījumi, kuri bez šaubām jau notiek un vēl notiks.
Tāpēc enkurs agrīnajā baznīcā arī bija tik spēcīgs simbols, ka slavenās Priscillas katakombas, Romā, ir izrotātas ar ne mazāk kā sešdesmit enkuriem. Vajāšanas laikos kristieši pieturējās pie šī mēneša lozunga vārdiem, iegrebjot enkurus katakombu sienās kā simbolu savai drošībai Jēzū Kristū.
Pievērsīsim uzmanību, kur šis enkurs turas: tas negrimst dzīves jūrā, bet "sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara". Par kādu priekškaru ir runa? Par to, kas agrāk Vecās Derības Saiešanas teltī un vēlāk Jeruzālemes Templī atdalīja Dieva tautu no vissvētākās vietas, kurā mājoja Dieva tiešā klātbūtne. Neviens cilvēks nevarēja uzturēties Dieva tiešā klātbūtnē un dzīvot, jo cilvēks ir pilns ar grēku, bet grēks Dieva klātbūtnē mirst – līdz ar to arī cilvēks. Tāpēc šajā vissvētākajā vietā drīkstēja ieiet tikai augstais priesteris un tikai vienu reizi gadā bez dzīvības draudiem. Taču, pateicoties Jēzus upurim krustā, šī lieta šodien ir mainījusies. Mūsu cerība kā enkurs sniedzas dziļi debesīs – pie Kristus, un Viņā nostiprinās kā starp akmeņiem. Tāpēc mēs šodien arī varam uzturēties Dieva klātbūtnē bez dzīvības draudiem, jo Jēzus mūsu vietā ir samaksājis mūsu grēka parādu un velk mūs katru pie Sevis.
Dzīvē var plosīties visvisādas pārdzīvojumu vētras, pārbaudījumu viļņi, un var būt sajūta, ka dzīve mūs mētā šurpu turpu – taču Dievs mums ir devis iespēju nedreifēt, nenovirzīties no Kristus, jo mūsu enkurs – Dieva dotā cerība – ir nostiprinājies vietā, kur neviena vētra to nevar aizsniegt – dziļi debesīs pie Kristus.
Evaņģēlijs ir labā vēsts par to, ka Jēzus ir nodrošinājis mums šādu cerību. Pēc Viņa nāves pie krusta priekškars Jeruzālemes templī pārplīsa uz pusēm. (Mk. 15:38) Tajā brīdī, caur Jēzus upuri, mūsu ceļš pie Dieva klātbūtnes tika atvērts reizi par visām reizēm, ko mēs piedzīvojam vēl šodien katru reizi, kad dievkalpojumos svinam Svēto Vakarēdienu. Ar savu upuri krustā Jēzus ir noenkurojis mūs tur, kur ir Viņš pats, lai esam droši par savu tagadni un nākotni, lai esam Dieva pasargāti un topam Viņa stiprināti.
Kad pieaug nedrošība, kad ciešanas šķiet nepārvaramas, kad grēks un vainas apziņa smagi nomāc, mēs varam atcerēties, pie kā ir piesaistīta mūsu cerība. Tā nav piesaistīta pie mums pašiem – tā ir piesaistīta pie augšāmceltā Kunga Jēzus Kristus.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
