"Dievs mums patvērums un spēks."
(Ps. 46:2)
PĀRDOMAS: Šī mēneša lozunga vārdi nāk no 46. psalma, kura nosaukums ir “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.” Kaut kas ļoti pazīstams. Tas bija Mārtiņa Lutera mīļākais psalms, pēc kura viņš uzrakstīja dziesmu, kas ir kļuvusi par luteriskās Baznīcas himnu. “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” – tā ir pārliecība, kura Luteram (un vēl daudziem šodien) deva drosmi un spēku cīnīties ar acīmredzamu pārspēku, palīdzēja nepagurt, bet pastāvēt līdz galam. – Dievs ir līdzīgs cietokšņa mūrim, kas aizsargā ticīgos no visām briesmām šajā pasaulē…
Ķēniņa Hiskijas laikā Jeruzālemi bija aplencis lielais asīriešu valdnieks Sanheribs. Un tikai brīnums paglāba pilsētu no pilnīgas bojāejas. Kādu rītu israēlieši ieraudzīja, ka ienaidnieks panikā atkāpjas un bēg. Vienā vienīgā naktī Sanheribs bija zaudējis vairāk nekā 185 000 vīru, jo Tā Kunga eņģelis bija devis aizstāvēt Savu tautu. Tad radās šis psalms – dziesma par to, ka visas tautas paļaujas uz saviem nocietinājumiem un dzelzs vārtiem, uz savām bultām un bruņām, bet Israēls paļaujas uz To Kungu. Lai trako tautas, lai ceļas viļņi, kas satricina pat kalnus – Israēls ir drošībā, jo Tas Kungs ir ar viņu. Nevis cilvēku nocietinājumi, bet Dievs ir stiprā pils, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāda ir šī psalma sākotnējā nozīme.
Taču, ko tas nozīmē mums? Līdzīgā laikmetā dzīvojam arī mēs – ar draudīgu kaimiņu tepat uz austrumiem, aiz Valsts robežām, taču mēs paliekam drošībā. Un par to mēs varam pateikties tikai Dievam, ka Viņš mūs tā sargā dienu un nakti, kaut arī neesam to pelnījuši. Ir diezgan daudz tādu kristiešu, kuri uzskata, ka ticība nozīmē gājienu no uzvaras uz uzvaru, no spēka un spēku; dzīvi, kurā nekas nav neiespējams, jo mēs taču esam Dieva bērni. Visiem mūriem mūsu priekšā jāsagrūst, visām problēmām jāpazūd, visiem ienaidniekiem jāatkāpjas. Taču realitāte ir pavisam citāda. Arī mēs, kristieši, piedzīvojam sakāves un bēdas. Un Dievs caur šo psalmu mums dod atbildi uz mūsu šaubām un jautājumiem.
Šis psalms nav īsti saprotams tiem, kuriem šķiet, ka viss viņu dzīvē ir kārtībā. Paradoksāli, bet šī mēneša lozunga vārdi, kas, virspusēji spriežot, liekas pārāk jūsmīgi un reālās dzīves grūtībām neatbilstoši, visvairāk ir uzrunājuši tieši tos cilvēkus, kuriem ir nācis izcīnīt ilgas un grūtas cīņas, kuri tikuši rūdīti smagās ciešanās (kā tas, piemēram, bija ar Luteru).
Dievs ir mūsu stiprā pils, bet, ko tas līdz, ja mēs paliekam ārpus tās? Tikai tad, ja esam pilī iekšā, ja mēs patiešām glābjamies aiz tās mūriem, tā mūs var pasargāt. Nepietiek par Dievu domāt vai runāt. Tā mēs paliekam vēl tikai pils ārpusē, varbūt ļoti tuvu Dievam, bet tomēr – nepareizajā mūru pusē. Cilvēkam nepieciešams ieiet šajā pilī iekšā. Kristus saka: “Palieciet Manī, un Es jūsos.” (Jņ. 15:4) Palikt Kristū, palikt Dievā nozīmē palikt Viņa Baznīcā un draudzē, kurai piederam. Ne tik daudz, lai Dievs kļūtu par daļu no mūsu plāniem, bet gan, lai mēs paši kļūstam par daļu no Viņa plāniem.
Dievam visas lietas ir iespējamas un tieši tāpēc Viņš vada šo pasauli savādāk, nekā to darītu mēs. Viņš nevis pārtrauc notikumu gaitu, bet gan nostājas starp mums un tiem notikumiem, kas vēlas mums kaitēt. Viņš neļauj tiem mūs sagraut un iznīcināt, Viņš palīdz mums panest bēdas, dod spēku un izturību, jo “Dievs mums patvērums un spēks.”
Šāds Dieva pieskāriens cilvēkam un mūsu dzīvei visbiežāk ir ļoti maigs, gandrīz nejūtams, jo Viņam nav nepieciešami galvu reibinoši brīnumi, lai novestu Savu nodomu līdz galam. Tie esam mēs, ierobežotie cilvēki, kuri briesmās uztraucamies un nervozējam, kuri baidāmies – kas gan tagad notiks, ar ko viss beigsies, ja beigsies un kad beigsies? Taču Dievs dara savu darbu – nepārtraukti, pēc Sava gudrā padoma. Paiet kāds laiks, un tikai tad beidzot arī mēs ieraugām, ka viss, kas ar mums noticis un sākumā licies nesaprotams, beigās ir novedis pie brīnumaina, Dieva dota atrisinājuma.
Skaistākais ir tas, ka Dievs dara acīmredzamus brīnumus. Šis psalms ir tapis tieši tādā brīdī, kad vēsts par Dieva klātbūtni un rūpēm ir ieguvusi pavisam konkrētu, redzamu un sajūtamu piepildījumu. To mēs varam paturēt prātā, lai neļaujamies kārdinājumam paļauties uz savu spēju ticēt, bet gan uz Viņu, kurš šo spēju mums dod. Ticība nav nekas cits kā acu atdarīšana un patiesības ieraudzīšana – Dievs IR, un Viņš mūs un visu Savu radību ir izredzējis mūžīgajai dzīvībai. Ikviens tagad ir aicināts ienākt Viņa Valstībā caur baznīcu. Ticība, par kuru runā Svētie Raksti, nav sevis iespaidošana, pašiedvesma, par kuru tik jūsmīgi runā pasaule. Ticība ir atbilde uz to, ko darījis un sacījis Dievs.
Pie Viņa ir Kristības ūdens avots, no kura ikviens var dzesēt savas dvēseles slāpes. Pie Viņa ir dzīvības maize – Viņa Dēla miesā – ko saņemam Svētajā Vakarēdienā un kas remdē katru izsalkumu. Pie Viņa ir saules siltums un Viņa Vārda gaisma, kas mums dota Bībelē, un kliedē dzīves nakti un tumsu. Pasaule to neredz un nepazīst. To Dievs ir sagatavojis tikai Saviem izredzētajiem – visiem tiem, kas, Svētā Gara vadīti, izšķirsies nākt pie Dieva uz baznīcu, meklēt šīs Viņa dāvanas un tās arī saņemt.
Taču vislielākā Dieva dāvana mums ir tā, ka mēs Viņu pazīstam. Viņš nav kāds tāls svešinieks, par kuru nekas daudz nav zināms – Viņš ir Dievs, ar kuru mēs ik dienas sarunājamies lūgšanā. Drošības sajūtu, par kuru runā šī mēneša lozunga psalms un īstenībā visa Bībele, nevar iemantot vienā mirklī, drošības sajūta veidojas ļoti lēnām un pamazām. Mēs to saņemam kā Dieva Gara dāvanu no paša Kristus, jo “Jēzus Kristus tas pats vakar, šodien un mūžos,” ir mūsu stiprā pils. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
