"Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs."
(5. Moz. 26:11)
PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungs ļoti skaidra parāda, cik svarīga Dievam ir pateicība un cik neatņemama sastāvdaļa tā ir mūsu attiecībās ar Viņu, jo tieši pateicība ir tā, kas rada prieku un liek mums priecāties “par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs”. Tāpēc šie vārdi no 5. Mozus grāmatas liek mums aizdomāties par trīs lietām: cik svarīgu vietu pateicība Dievam ieņem mūsu dzīvē, cik bieži mēs Dievam pateicamies un kā mēs Viņam pateicamies.
Ja mēs palasām vairāk 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākumu, mēs pamanīsim, ka Israēla tauta no Mozus saņem norādījumu par ražas upuri laikā, kad tā vēl ir tālu no Apsolītās zemes un tās augļiem. Tad viņa vēl ir pa tuksnesi klejojoša tauta, kurai nekas nepieder. Isrāela tautai pieder tikai Dieva apsolījums, ka viņiem būs sava zeme. Viņiem vēl nekā nav, un tomēr – Dievs caur Mozu jau tagad aicina tautu gatavoties pateicībai, darīt visu no savas puses, lai varētu būt droši, ka reiz viņi varēs ar pateicību nākt Dieva priekšā un priecāties Viņa tempļa pagalmos. Esam pieraduši domāt par pateicību Dievam tikai tad, kad esam kaut kādu lietu no Dieva saņēmuši, kad nauda pilda mūsu makus, kad sekmējas darbos, bet Mozus aicina Israēla tautu gatavoties pateicībai vēl pirms viņi ir nonākuši Apsolītajā zemē.
Mūsdienu skatījumā tas nozīmētu gatavoties pateicībai vēl pirms esam saņēmuši uzaicinājumu uz darba interviju, vēl pirms uzsākam kādu biznesu vai izstrādājam kādu projektu – vēl pirms no Dieva esam ko saņēmuši, jo visas iespējas ir Dieva dotā Apsolītā zeme, kurā Dievs ļauj mums darboties. Dievs nav tāls, neaizsniedzams spēks, kuram nav nekāda sakara ar mūsu ikdienas dzīvi un vajadzībām. Viņš visu laiku ir nomodā arī par praktiskām lietām – iespēju strādāt un saņemt atalgojumu. Kad to pamanīsim un sapratīsim, tad ari “algas dienā” pateicība Dievam būs kaut kas dabiskāks par dabisku un nesīs lielu prieku. Un skaistākais ir tas, ka šie lozunga vārdi attiecas ne tikai uz strādājošajiem, bet pilnīgi uz jebkuru cilvēku – mums katram ir kādas iespējas, dotumi, kāds “darba auglis”, ko varam nest Dieva priekšā kā pateicības un Dieva svētības zīmi savā dzīvē.
Mēs esam pieraduši vispirms sarūpēt iztiku sev, savai ģimenei, iespējams, vēl saviem tuvākiem draugiem un tad, ja nu tiešām izrādās, ka Dievs devis tik daudz, ka paliek pāri, nest arī uz templi. Taču Dievs mums māca cita veida attieksmi. Viņš mūsu prioritāšu rindā nav pēdējais, bet pirmais, un kā pirmajam Viņam pienākas arī pirmā pateicība. Ja mēs godprātīgi veiktu mūsu dzīves auditu vai arī, ja kāds cits to izdarītu – kāds būtu slēdziens par augstāko prioritāti mūsu mūžā? Mums nav jāsteidzas ar savu pateicību no sākuma doties pie tiem, kas izkārtojuši mums darbavietu vai palīdzējuši kādā ikdienas lietā. Pirmie darba augļi domāti pateicībai Dievam – tas bija jāņem vērā gan Israēla tautai, gan mums, jo šī pateicība parāda, kuru vietu esam Dievam ierādījuši savā dzīvē.
Taču, kur lai ejam ar savu pateicību Dievam? Varbūt jūras krastā, pie kāda ozola vai kalna galā – tur, kur mēs varam būt tikai vieni, lai neviens neredzētu mūsu ticības izpausmi, lai neviens nedzirdētu mūsu kluso pateicību Dievam? Nē. Vislabāko atbildi uz šo jautājumu mums sniedz vārdi no tās pašas 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākuma: “Ej pie priestera, kas tajā laikā būs.. . Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā.” (5. Moz. 26:3a, 4) Kur citur mums iet ar savu pateicību, ja ne uz to vietu, kur cilvēki ir cēluši altāri, kur varbūt paši reiz nācām un lūdzam, lai Dievs svētī mūsu darbu, lai Dievs kristī mūs vai mūsu bērnus, lai Viņš pieņem Savā ģimenē - draudzē un Baznīcā kā Viņa bērnus – lai Viņš savieno divus par vienu miesu laulībā? Kur citur, ja ne draudzē, kur priesteris jeb mācītājs kā starpnieks starp draudzi un Dievu publiski lūdz Viņam svētību mūsu pūlēm un dzīvei?
Kā mēs varam noklusēt pateicību un izteikt to tikai privāti, ja reiz lūdzām dažādu Dieva svētību un žēlastību visi kopā – vai tagad visiem kopā nav kopīgi jāpateicas par ticības stiprinājumu un prieku? Varbūt tieši pie altāra mēs pirms kāda laika redzējām, ka Dievs svētī cilvēku dzīves, un noticējām, ka Viņš to var darīt arī ar mūsu dzīvi. Kā lai mēs tagad ar savu pateicību nekalpotu tiem daudziem cilvēkiem, kas šodien paver Baznīcas durvis, lai atrastu cerību savai dzīvei, savam darbam, savai iztikai?
Mēs katrs savā dzīvē ik pa laikam Dieva priekšā jūtamies vainīgi, jo neesam un nekad nebūsim pilnīgi un perfekti savās attiecībās ar Viņu. Šādos brīžos iezogas doma – varbūt aiziet uz Baznīcu un tur kaut ko noziedot – vienalga, vai tā ir nauda, varbūt mūsu laiks, vai mūsu klātbūtne, lai atrādītos mācītājam, kurš mūs sen nav redzējis vai nav redzējis vispār; vai kāds darbiņš, ko varam izdarīt – jo mēs ceram caur to iemantot mieru. Esam izdarījuši kaut ko sliktu, tagad izdarīsim kaut ko labu, būsim norēķinājušies, atpirkušies un atkal iegūsim mieru.
Taču tā tas nestrādā, jo ziedojumu nedod tādēļ, ka jūtamies vainīgi, vai vēlamies atpirkties, bet gan tāpēc, lai pateiktu Dievam savu pateicību. Tā nedrīkst beigties ar to, ka reizi gadā atnākam un kaut ko kastītē iemetam vai reizi gadā iemaksājam gada nodokli draudzes kontā, jo Dievs Viņa svētības mums dod katru dienu, katru stundu, minūti un sekundi, nevis tikai reizi gadā. Pateicības upuri pavada regulāra lūgšana – saruna ar Dievu; regulāri ar Dievu pavadītais laiks dievkalpojumos. Kā būtu, ja lielā vecumā, kad vairs nespējam sevi nodrošināt, pie mums reizi gadā ierastos mūsu labi pelnošie bērni, noliktu uz galda zināmu naudas summu un, neko nesakot, aizietu prom. Kā mēs justos, un ko mēs darītu ar naudu uz galda?
Dievs caur Mozu aicina ne tikai atnākt un nolikt, bet regulāri būt kopā ar Viņu, kas devis iemeslu pateicībai. Ja mēs tiešām Viņu uzskatām kā svētības avotu savā dzīvē, tad mēs noteikti izmantosim katru iespēju būt kopā ar Viņu dievkalpojumos un draudzes dzīves notikumos, un gribēsim parādīt, ka esam pamanījuši un ieraudzījuši Viņa darbu nospiedumus mūsu dzīvē. Ir tāds sakāmvārds: “Draugiem vienmēr ir ko teikt viens otram.” Mūsu vēlme pielūgt Dievu regulāri parāda, cik dziļa un patiesa ir mūsu pateicība un ticība.
Visbeidzot, ir vēl pēdējā lieta, kuru Dievs vēlas darīt mūsu dzīvē – līdz ar visām citām svētībām, dot mums arī prieku, lai priecājamies par visu to, ko Viņš mums devis. Lai mūsu prieks kļūst arī par to cilvēku prieku, kuriem nekā nav; lai svētība, ko Dievs mums ir parādījis, kļūst par svētību citiem, kam tās trūkst – proti, lai dalāmies Dieva dotās svētībās arī ar citiem, lai prieks būtu visiem kopīgs.
Lai Dievs svētī mūs katru un kā draudzi kopumā, ka aizvien pieaugam pateicībā Dievam un piedzīvojam patiesu, nebeidzamu prieku!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
