Jēzus raudāja.
(Jņ. 11:35)
PĀRDOMAS: Kad mēs lasām notikumu par Lācara uzmodināšanu no mirušajiem, bieži vien tieši pats notikums paliek spilgti atmiņā, bet mēs reti, kad pievēršam uzmanību emocijām un garīgām kustībām, kas notiek mirušā Lācara māsās Martā un Marijā; cilvēkos, kuri bija šī notikuma aculiecinieki, vai pašā Jēzū. Un, ja paskatāmies, kas notiek Jēzū, mēs redzam divas spilgtas garīgas kustības – dusmas un asaras.
Jāņa evaņģēlija 33. un 38. pantā mēs lasām, ka Jēzus bija “aizgrābts”. Savukārt grieķu tekstā šis vārds pauž kaut ko daudz vairāk kā tikai “aizgrābtību”. Šis vārds pauž dziļu sašutumu un dusmas. Dusmas ir spēcīga emocija, kas saka: “Man rūp, man patiesi rūp kāda noteikta lieta.” Vai: “Tu man esi svarīgs, un es dusmojos, jo šī lieta tevi sāpina.” Bieži vien dusmu pamatā ir rūpes, taču nekad nicinājums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.”
Varbūt sākumā mums nemaz nešķiet, ka nicinājums būtu baigā problēma, jo savā ziņā tas rada patīkamu izjūtu. Mēs pazīstam to adrenalīna pieplūdumu, kad kādu noliekam pie vietas, kad parādām citiem, ka viņi ir zemāki par mums. Taču mēs arī zinām, kā jūtas tie, kas atrodas nicinājuma otrā pusē – kad runājam ar kādu un pretī saņemam smīnu, paceltu uzaci vai acu pārgriešanu. Mēs ļoti skaidri jūtam citu cilvēku nicinājumu, bet nicinājums nogalina. Kā gan varam cerēt tikt uzklausīti, ja kāds uzskata, ka neesam nekā vērti?
Nicinājums sagrauj uzticēšanos jebkurās attiecībās, ne tikai laulībā. Tas liek cilvēkiem vienam no otra attālināties, pārstāt vienam otru uzklausīt un sadzirdēt. Nicinājums ir toksisks ne tikai attiecībām, bet arī pašam cilvēkam. Ilgtermiņā ieradums nicināt kādu padara cilvēku nelaimīgu, slimīgu un atgrūdošu pat to acīs, kuri sākumā bija šī cilvēka pusē. Ja ticam, ka ir Dievs, kurš mūs ir radījis, var rasties jautājums: kāpēc gan Viņš nenicinātu mūs? Kāpēc Viņš vienkārši nepieliek visam punktu jau tagad? Jo īpaši tāpēc, ka neesam nemaz tik stipri, kā paši mēdzam iedomāties.
Mēs viegli salūstam, saslimstam, novecojam un galu galā mirstam. Un pa starpam mēs pat nespējam sadzīvot viens ar otru. Mēs sūdzamies. Esam nepateicīgi un ļoti prasmīgi atrodam kādu vai kaut ko, ko vainot – kādu, uz kuru vērst savu nicinājumu. Mēs vainojam Dievu, priekšniekus, ģimenes locekļus, kolēģus, dzīves apstākļus utt. Kā mums liekas: kādas būtu Viņa sajūtas attiecībā uz mums? Ja mēs paši būtu Dieva vietā, nebūtu grūti iedomāties, ka mūs pārņemtu riebums. Taču te ir būtiska atšķirība: Dievs nav tāds kā mēs. Caur Jēzu Viņš parāda, ka raud par mums – nevis aiz izmisuma, bet dusmās, kurās nav nicinājuma.
Vai tas maz ir iespējams? Jā, ir iespējams. Par to raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem: “Dusmojoties neapgrēkojieties!” (Efez. 4:26) Un to pašu mēs dzirdam 4. Psalmā: “Dusmojiet, bet negrēkojiet!” (Ps. 4:5) Taču tas ir iespējams tikai tad, kad savas dusmas, kuras bieži vien ir pilnas ar nicinājumu, mēs grēksūdzē atdodam Jēzum. Kad savas dusmas izlādējam nevis uz citiem mums blakus, bet grēksūdzē uz Jēzu krustā. Tāpēc Viņš arī ir devis grēksūdzi, lai caur šo līdzekli paņemtu visas dusmas prom no mums, lai darītu mūs brīvus. Lai līdz ar Sevi piesistu mūsu dusmas krustā, un pretī sniegtu piedošanu un mīlestību – Viņa piedošanas vārdos pie krusta, un Viņa miesas un asiņu Sakramentā.
Tieši mīlošā Dieva piedošanas pieredze, kuru vistiešāk mēs piedzīvojam dievkalpojumos, draudzes kopībā un kalpošanā, ir tā, kas maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem mums blakus. Pieredze, ka ar visiem saviem trūkumiem un dusmām mēs varam nākt un atrasties Visuma Radītāja priekšā, jo caur Savu Dēlu Jēzu krustā Viņš ir sagādājis mums iespēju uzticēt Viņam visu to, ar ko paši netiekam galā, lai varētu dzīvot kopā ar mīlošo Dievu jau šodien. Piedzīvot nevis to, kā Viņš soda, bet to, kā Viņš piedod, mūs pieņem, mūs mīl.
Jā, Dievs dusmojas. Viņš dusmojas par nāvi un vienlaikus raud par cilvēkiem. Dusmojas kā draugs, kurš redz, kā cits draugs sevi iznīcina, ļaujoties kādai atkarībai. Dievs dusmojas kā vecāks, kurš noskatās, kā viņa bērns ar savām izvēlēm nodara sev pāri. Viņa dusmas nav vērstas pret cilvēkiem, bet gan pret to, kas mūs iznīcina. Viņš dusmojas par jucekli, kurā esam pārvērtuši Viņa labo radību; dusmojas par to, cik maz mums rūp, un par tā visa sekām – fizisko un garīgo nāvi, par mūsu mūžīgu atšķirtību no Viņa. Dievs dusmojas, bet nejauksim dusmas ar nicinājumu. Dievs, kas atklājas Jēzū, mūs nenicina – Viņš raud par mums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.” Taču Dievs dusmojas tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Aiz Dieva dusmām patiesībā stāv mīlestība, kas atklājas Jēzus asarās par mums. Un tāpēc Jēzū atklājas cits ceļš.
Jēzus dusmojas un raud par nāvi un postu, ko esam ienesuši Viņa labajā radībā. Viņš dusmojas un raud tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Un mūsu nicinājuma priekšā, zem mūsu izmisuma smaguma, Viņš izvēlējās mīlestības ceļu. Lielajā piektdienā pasauli satricinošās Dieva dusmas krita pār Jēzu mūsu dēļ – pie krusta. Jēzus upurēja savu dzīvību par mums un Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, lai šodien veidotu mūs par Viņa mīļajiem draugiem; lai šodien sauktu mūs ārā no tām dzīves pieredzēm un apstākļiem, kas līdzinās kapam, un lai sauktu mūs ārā arī no zemes dzīves beigu kapa, tādā pašā veidā kā Jēzus reiz sauca no kapa ārā Lācaru, lai caur ticību dāvātu mums jaunus spēkus, jaunu dzīvību, un vestu pretī jaunai, labākai dzīvei, kuru Viņš piedāvā jau šodien.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
