Jēzus Tomam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu Mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”.
(Jņ. 20:29)
PĀRDOMAS: Cilvēks vienmēr meklē kaut ko drošu, stabilu, uz ko paļauties – kaut ko tādu, kas paliek, bet viss cilvēciskais izrādās pārejošs: cilvēki mainās, spēki izsīkst, dzīve beidzas, kāda būs rītdiena vispār nav skaidrs, varbūt pamodīsimies jau pavisam citā Latvijā. Arī priesteri, par kuriem runā vēstule ebrejiem, nevarēja palikt – nāve viņus aizvietoja vienu pēc otra. Taču tad Dievs dod kaut ko pilnīgi citu – Viņa Dēlu Jēzu, kurš paliek mūžīgs un kurš vienmēr par mums iestājas. Taču kā lai cilvēks tam visam tic? Kā lai paļaujas uz Viņu, kuru nevar redzēt? Tieši ar šo jautājumu savā dzīvē cīnījās apustulis Toms.
Toma dzīvē mēs pamanām, ka tas, kas patiesi izmaina cilvēka dzīvi, ir Kristus klātesamība. Kā Jēzus toreiz parādījās Saviem mācekļiem ar miera sveicienu, tā arī šodien Jēzus stāv pie mūsu siržu durvīm, klaudzina un aicina mūs atvērt Viņam savu dzīvi, nākt pie Viņa ar visu, kas mūs nospiež, un saņemt piedošanu un jaunas dzīves sākumu. Caur Sakramentu regulāru saņemšanu Viņš dara iespējamu to, ka dzīvojam savas dzīves ticībā un cerībā uz Viņu, mierā un atjaunotnē, jo dzīvā Kristus klātbūtne sniedz patiesu un īstu mieru: “Redzi, Es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs Manu balsi un durvis atvērs, Es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)
Tas ir miers, kas negaidot caurstrāvo izbaiļu pilnas situācijas. Tas ir miers, kas pārņem mūs, kad apzināmies, ka mūsu dzīve ir likta Dieva mīlošajās rokās, ka Viņš caur augšāmcelto Kristu un Svēto Garu ir uzņēmies rūpes par mūsu dzīvēm gan šeit, gan mūžībā.
Mēdz būt reizes, kad savā ikdienas burzmā, aiz tūkstošiem sīkumu mēs pazaudējam skatu uz Kristus klātbūtni, mums zūd Dieva klātbūtnes apjausma. Un, pazaudējuši paļāvību jeb ticību, mēs to meklējam citur. Tas arī lika apustulim Tomam atstāt savus draugus. Viņš domāja, ka miers, kas visiem bija tik ļoti nepieciešams pēc Lielās piektdienas satraucošajiem notikumiem, ir meklējams un atrodams paša spēkiem. Toms ne tikai šaubījās – viņš bija aizgājis prom no kopības. Arī mūsdienās, kad cilvēks ilgstoši ir prom no baznīcas kopības, vienīgais, ko tādās reizēs var atrast, ir vientulība, izmisums un bēdas.
Atgriezies mācekļu, savu ticības brāļu un māsu pulkā, tieši tur Toms piedzīvoja dzīvo Kristu, tāpat kā mēs Viņu šodien piedzīvojam draudzē, dievkalpojumos, kopīgās Bībeles lasīšanas un lūgšanu stundās. Tieši tur un tad apustulis Toms piedzīvoja mieru un paļāvību, kad viņš dzirdēja Sava Kunga vārdus: “Tu tici tādēļ, ka tu Mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” (Jn. 20:29) Un tāpat arī mēs piedzīvojam mieru un stiprinājumu ticībā, kad dzirdam Kunga Jēzus Evaņģēlija vārdus. Raudzīdamies uz Jēzu, Toms sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jn. 20:28) Tā ir īsa, bet kodolīga Toma ticības apliecība, tieši tāpat kā mēs apliecinām savu ticību dievkalpojumos ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem. Kristus klātbūtne, kuru piedzīvojam, ļauj mūsu dzīvēs ienākt mieram un paļāvībai, kad atskārstam, ka Dievs ir nācis šajā apdraudējumu un haosa pilnajā pasaulē, lai būtu kopā ar mums.
Lai kādi būtu šie apdraudējumi – vai nu kara briesmas, vai kārdinājumi, vai rakstura nesavaldības klupieni, mēs ticam un paļaujamies, ka Kristus ir pie mums. Viņš neatkāpjas ne soli, un lai par to pārliecinātos, vēstulē ebrejiem mums tiek atgādināts: “… Jēzus ir kļuvis par labākas derības galvotāju. Turklāt par priesteriem ir kļuvuši daudzi, jo nāve neļāva tiem pastāvīgi palikt amatā, bet Viņam ir nepārejoša priesterība, jo Viņš paliek mūžīgi. Tādēļ Viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai par tiem iestātos.” (Ebr. 7:22-25) Tas nozīmē, ka mēs nekad neesam vieni arī Dieva priekšā. Kristus runā ar debesu Tēvu mūsu vietā par mums, lai attaisnotu mūs no grēka, jo paši to nespējam; lai darītu mūs brīvus no nāves mūžīgas ietekmes un dotu mūžīgo dzīvību Viņa klātbūtnē; lai vestu mūs visus kopā uz Viņa baznīcu, ka šajā kopībā taptu stipri ticībā uz Jēzu.
Šādā ticībā mēs redzam savas dzīves nevis bezcerības un izmisuma, bet cerības pilnas, dzīvā Kristus klātbūtne arī ikdienas lūgšanās sniedz mums bezgalīgu mieru un drošību. Kristus Lieldienu uzvara pār grēku un nāvi piešķir mūsu dzīvei virzību un mērķi – mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Visas kristīgās vēsts būtību caurstrāvo Dieva darbs mūsu labad – dāvāt mums dzīvību un Viņa klātbūtni, kas dāvā mieru. Tāpēc mūsu ticība nav balstīta tajā, ko redzam, bet Viņā, Jēzū, kurš dzīvo mūžīgi, lai arī mums būtu kaut kas paliekošs, stabils un mūžīgs, uz kuru vienmēr paļauties.
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
