Mācītāja pārdomas par JŪNIJA lozungu (2026)

"Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām.”
(Ebr. 13:3)

PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungā no vēstules ebrejiem, 13. nodaļā, visu laiku atkārtojas vārds “atcerieties”. Mēs dzīvojam vidē, kas ir ļoti piesātināta ar dažāda veida informāciju un ar to atcerēšanos sāk palikt aizvien grūtāk, it īpaši, jaunākajai paaudzei, jo no visām pusēm mūs sasniedz ziņas par kariem, konfliktiem, skandāliem, dažāda veida pasākumiem, pulciņiem u.tml. Un visā šajā informācijas plūsmā paliek ļoti grūti orientēties, grūti atšķirt patiesību no meliem, grūti izvēlēties, un tāpēc ir ļoti viegli sevi kaut kādā mirklī arī pazaudēt. Tāpēc vēstules ebrejiem autors mums atstājis pavisam vienkāršus vārdus, lai visā informācijas jūklī mums būtu kaut kas ļoti saprotams, tuvs un cilvēcisks, pēc kā mēs visi ilgojamies – ka kāds par mums atceras un ka mēs par kādu atceramies, ar kuru sen neesam redzējušies.

Taču šis vārds “atcerieties” nerunā tikai par informācijas vai cilvēku atcerēšanos. Bībeles valodā šim vārdam ir vēl divas nozīmes – pirmkārt, tas pauž līdzjūtību. Vēstules ebrejiem autors aicina būt līdzjūtīgiem tiem, kas atrodas cietumos un dzīvo ciešanās. Kāpēc? Jo mēs paši dzīvojam katrs savā cietumā un ciešanās.

Mūsu cietumi ir ļoti dažādi – katram tas ir kaut kas savs. Tie varbūt pavisam reāli cietumi, kuros cilvēki atrodas likuma pārkāpuma vai savas ticības dēļ. Lai cik dīvaini neizklausītos, bet arī šodien kristiešu vajāšanas joprojām notiek un pieaug skaitā. Tie var būt mūsu pašu izveidotie cietumi, kuros dzīvojam – nemīlestības, cietsirdības, nepiedošanas vai vientulības iespaidā. Dažkārt tajos dzīvo vientuļi seniori, depresijas nomākti cilvēki, kara bēgļi un vēl daudzi citi. Taču mūsu dziļākais cietums nav tikai vientulība, aizvainojums vai ciešanas. Tas ir grēks, kas mūs šķir no Dieva. Tieši tāpēc Kristus nāk pie mums ne tikai mierināt, bet arī glābt no grēka, lai neesam šķirti no Dieva. Nav neviena cilvēka, kas to nepiedzīvotu. Un arī Jēzus savā Kalna sprediķī māca: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mt. 7:12)

Protams, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mēs zinām, ka vajadzētu būt līdzjūtīgiem, taču bieži vien esam aizņemti paši ar savām rūpēm, savām sāpēm un savu grēku. Tāpēc mums ir vajadzīgs ne tikai labs piemērs, bet arī Pestītājs. Mums ir vajadzīgs kāds, kurš ienāk mūsu pašu cietumā un izved mūs no tā ārā. Un šis kāds ir pats Jēzus.

Aiz līdzjūtības pret mums Dievs izvēlējās nākt šajā pasaulē kā viens no mums Jēzus Personā, lai mūs glābtu un parādītu līdzjūtību, dziedinot slimos, atbrīvojot cilvēkus no ļaunuma ietekmes, piedodot grēkus, dodot jaunu dzīvi un dzīvību Viņa miesā un asinis, kuras vēl šodien saņemam Svētajā Vakarēdienā. Viņš izvēlējās uzņemt uz Sevi visus mūsu grēkus, lai līdz ar Sevi pienaglotu tos pie krusta, un tādā veidā piedotu mums mūsu pārkāpumus, kā arī izrautu mūs no saviem cietumiem, kad grēksūdzē dzirdam Jēzus paša vārdus: “Tev tavi grēki ir piedoti.” Pie krusta Jēzus ne tikai līdzdalīja mūsu ciešanas. Viņš nesa mūsu vainu. Viņš uzņēmās spriedumu, kas pienācās mums, lai mēs Viņa augšāmcelšanās dēļ stāvētu šodien Dieva priekšā attaisnoti un samierināti ar Dievu.

Jēzus augšāmcēlās un debesbrauca, lai šodien nāktu pie ikviena no mums, lai būtu kopā ar mums mūsu cietumos un ciešanās, lai dotu mums Viņa spēku, ka varam pārvarēt visu to, kam šobrīd ejam cauri, tā parādīdams mums līdzjūtību. Un šīs Viņa līdzjūtības iespaidā, arī mēs topam līdzjūtīgi pret citiem. Jēzus nav kaut kāds garīgās dzīves guru, vai kāds tāls un neaizsniedzams Dievs. Viņš ir reāli klātesošs un darbīgs Dievs, kurš mūs glābj un pārveido.

Un, otrkārt, vārds “atcerieties” Bībeles valodā nozīmē reālu līdzjūtības izpausmi, jo patiesa līdzjūtība vienmēr izpaužas darbībā – mēs varam atcerēties cilvēkus savās ikdienas lūgšanās un tādā veidā parādīt citiem līdzjūtību. Līdzjūtība izpaužas tajā, ka esam klātesoši citu ciešanās un grūtībās, kā Jēzus ir klātesošs mums mūsu ciešanās un grūtībās. Ka piezvanām kādam sen neredzētam draudzes loceklim un pajautājam - kā tad sokas? Ka aizejam ciemos un satiekam sen neredzētos, lai saprastu vai nav vajadzīga kāda palīdzība, tāpat kā Jēzus sastop mūs dievkalpojumos un dāvā mums visu nepieciešamo palīdzību. Ka pamanām cilvēkus sev blakus, kuri ir kādās grūtībās, bet varbūt baidās par tām runāt, tāpat kā Jēzus ir pamanījis mūs, uzrunājis un uz Baznīcu atvedis. Dažkārt mēs ne vienmēr varam būt kopā ar kādu, lai otru atbalstītu, attāluma vai kādu citu iemeslu dēļ, un tāpēc papildus tam mēs vienmēr varam atcerēties cilvēkus arī savās ikdienas lūgšanās un lūgt par tiem, kurus sen neesam satikuši, kas dzīvo kādos savos cietumos, vai savās ciešanās, lai to, ko mēs nespējam, pie šiem cilvēkiem izdara Dievs.

Viņš dzird mūsu lūgšanas. Viņš mierina, stiprina un atbrīvo ciešanu ieslodzītos; dāvā cerību tiem, kam tās nav, un Viņa mīlestības iespaidā vēl viena izaicinājumu pilna diena ir paciešama. Dievs ne tikai apsola uzklausīt mūsu lūgšanas, bet tās arī piepildīt, saskaņā ar Viņa nodomu. (skat. Jņ. 14:13-14; Mk. 11:24) Un ir liels mierinājums tajā, ka Dievs mums ik uz soļa ir klātesošs, ka mēs varam būt klātesoši citiem cilvēkiem lūgšanas attālumā, un, ka šādā veidā varam ņemt dalību Dieva darbā, būt vienoti un nest viens otra grūtības, arī esot viens otram reāli blakus. Mēs lūdzam Dievu ne tādēļ, lai gūtu sev kādu labumu, ne tādēļ, ka mūsu lūgšanas daudz spēj, bet tādēļ, ka Jēzus ir dzīvs un darbojas arī tur, kur beidzas mūsu spēja kaut ko ietekmēt. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs