Ziņas īsumā no Reformācijas laika līdz 1915. gadam
Pēc vecās hronikas ziņām, draudze sākumā saukusies par Babītes draudzi. Plosoties briesmīgajam “Ziemeļu karam” draudze izmira no mēra un bada. Kad redzēti kādā mājā skurstenī dūmi kūpam, vai dzirdam gaili dziedam, vai suni rejot, tad tā ir bijusi zīme, ka tur kāds dzīvs cilvēks. Tā kā cilvēku bijuši ļoti maz, tad draudze pievienota Salas draudzei un nosaukta par “Kirchspiel Pinkenhof” draudzi. Pēc vairākiem gadiem, kad draudzes locekļi palikuši vairāk, tad uzcelta šīs baznīcas māmuļa “Annas kalnā” - neliela koka baznīciņa, kura atradās kādus 100 metrus no tagadējās baznīcas, dienvidu virzienā. Baznīca bijusi būvēta no baļķiem, ar nelielu koka tornīti, pašā kalna galā, kapsētas vidū. [Ziņas sakopojis 1954. gada novembrī Piņķu Annas draudzes pērminderis Mārtiņš Ķurbis U.]
Par Annas baznīcas celšanas laiku ziņas ir pretrunīgas. Kā baznīcas celšanas gads minēts gan 1660., gan 1692.g. (kad baznīcas tornī uzkārts metāla zvans); bez tam minēts arī, ka baznīca uzcelta līdz 1686. gadam. Jādomā, ka pirmā Annas baznīca celta ap 1660. gadu. Tā atbilst 17.gs. Vidzemes lauku koka baznīcas tipam: vienkārša vientelpas būve no kaķētiem guļkokiem uz mūra pamata, ar kārniņu jumtu un nelielu koka tornīti. Baznīcas grīdu sedza dēļi, bet guļkoku sienas nebija krāsotas. Nebija arī nodalītas kora telpas. Gaisma telpā ieplūda pa maziem divrūšu logiem. Bluķī cirstas kāpnes veda pašā baznīcā un augšā zvanu tornītī. Tāpat zīmējumā pie baznīcas nav redzams mācītāja kambaris, kas atradās baznīcas otrā pusē un bija piebūvēts pa kreisi altāra daļai. Annas baznīca bija domāta latviešu dzimtļaužu dievkalpojumiem; to vēlāk uzskatīja par Nikolaja baznīcas filiāli.
1694.g. pie Annas baznīcas ierīkoja kauna stabu ar kakla dzelzi, kur pieslēdza dzimtļaudis, kas nebija klausījuši Piņķu muižas nomniekam, pārvaldniekam vai mācītājam. Pēc Ziemeļu kara stabu ilgu laiku neatjaunoja. Tikai 1802.g. Vidzemes zemnieku nemieru laikā kauna stabu pie baznīcas atjaunoja arī piņķeniešu iebiedēšanai. Jau 1802.g. baznīcas celtni bija stipri bojājis laika zobs. Ziemeļrietumu sienas baļķi bija satrunējuši, jumts tecēja. Pēc zīmējuma spriežot, baznīca tikusi salabota. 19.gs. sākumā pie tās ierīkoja arī nelielu skolu zemnieku bērniem, kur vietējais ķesteris mācīja lasīt, dziedāt garīgas dziesmas un galvas gabalus. Tomēr zemnieki joprojām savus bērnus lasīšanas mākslā galvenokārt apmācīja savās sētās mājmācības ceļā. 1830.g. Annas baznīca bija pussabrukusi. Zvanīt tornī vispār nevarēja. Arī metālā iestiprinātie logi laida cauri lietu. Rīgas rāte gribēja baznīcu nojaukt, taču vietējie zemnieki lūdza to salabot, lai viņiem nebūtu ik svētdienu jāmēro ceļš uz tālo Nikolaja baznīcu, kuras mācītājs vāji prata latviešu valodu un kur, piemērojoties prāvās vācu draudzes vajadzībām, dievkalpojumi notika vācu valodā. Tā 1854.gadā pēc arhitekta J.D. Felsko projekta tiek uzcelta mūra sv. Annas baznīca. Zīmējumā redzams, ka vēl līdz 19.gs. ne Annas baznīca, ne kapsēta nebija iežogota. Neliela koka celtnīte ceļa malā bija t.s. kaulu kambaris, ap kuru bija nekopti kapi. [Broce J.K. „Zīmējumi un apraksti” 2. sējums, Rīga: Zinātne, 1996., 332.-334. lpp.]
Tagadējai baznīcai rokot pamatus, atrasti daudz cilvēku kauli. Visi kauli savākti vienkopus un apglabāti ar mācītāja svētību zem pašreizējā baznīcas altāra. Rokot baznīcas krāsns pamatus arī esot atrasti cilvēka kauli. Baznīca ir būvēta 3 gadus.
No sākuma baznīcai krāsns nebija, to uzmūrēja mācītāja Klēmaņa laikā ap 1890. gadu un tā izmaksāja 105 rubļus, ko draudze saziedoja. Kādreizējais baznīcas zvans, kā domājams bijis zviedru ražojums, jo uzraksts uz zvana bijis zviedru valodā. Zvans bijis no bronzas. Krievu-turku kara laikā, lai zvanu paglābtu no nolaupīšanas, tā laika Dūšeļa ciema zemnieki zvanu noņēmuši un zem vietējās upītes tilta nogremdējuši ūdenī. Par tādu viņu gādību, tā laika baznīcas vadība, kā atlīdzību tā ciema iedzīvotāju miršanas gadījumā, bez maksas tika apzvanīti. Baznīca ir divas reizes aplaupīta, bet nekādas vērtības nav paņemtas, izņemot krājkasītes. Vērtīgāki priekšmeti baznīcā netika glabāti. Pirmā un otrā pasaules kara laikā baznīcas traukus - biķeri un citus priekšmetus ir uzglabājis vietējais pērminderis.
Ērģelnieka, kā arī ķestera pienākumus izpildīja tā laika skolotāji. Pēdējais skolotājs, kurš spēlēja ērģeles bija Ozoliņš. Pēc tam nāca skolotāji, kuri neprata ērģeles spēlēt, tad to izpildīja Amols. Pēc Amola daudzus gadus ērģeles spēlēja draudzes loceklis Voldemārs Lomanis. Tā kā baznīcas apkopējiem un zvaniķim nebija kur dzīvot, tad apkopēja mājiņu uzbūvēja mācītāja Klēmaņa laikā. Mājiņa tika būvēta no bijušās krievu karaspēkam piederošas mājas, tā saucās “Krievu muižiņa” un atradās Kaupu ciemā. Tanī laikā dievkalpojumi tika noturēti katru svētdienu. Vienu mācītājs, otru ķesteris. Tā kā draudzē bija daudz cilvēku, baznīcēnu netrūka nevienu svētdienu. Bez tam, gavēņa lakā dievkalpojumi tika noturēti arī piektdienās. Bieži dievkalpojumus apmeklēja skolotāji ar bērniem. [Ziņas 1954. gada novembrī sakopojis Piņķu Annas draudzes pērminderis Mārtiņš Ķurbis U.]
Ziņas par Piņķu Annas draudzes baznīcu no 1854.-1954.gadam
Līdz pirmajam pasaules karam, t.i. līdz 1914. gadam draudze dzīvoja mierīgu dzīvi. Pa tiem 60 gadiem draudzei ir bijuši četri mācītāji. Sākot ar 1915. gada 20. jūliju baznīca saņem pirmo triecienu. Ar valdības pavēli baznīcas ērģeles tika izjauktas, sapakotas kastēs un aizvestas uz Rīgu, kur viņas novietoja Raņķa dambja gala elementārskolā. Smagās kastes ar ērģeļu stabulēm novietoja apakšstāvā, bet vieglākās detaļas bēniņos, tai skaitā ērģeļu klaviatūru. Rīgas apšaudīšanas laikā viena bumba bija sprāgusi uz klaviatūras, kura tika sabojāta. Klaviatūru no jauna uzbūvēja tas pats ērģeļu būvētāju meistars Šķerstens. Rīgas jubilejas izstādē ērģeles tika apbalvotas ar zelta medaļu. Šķerstens bija dzimis babītietis. Pēc baznīcas atjaunošanas Šķerstens ērģeles uzstādīja bez maksas. Tā paša gada augustā ar valdības pavēli tika noņemts baznīcas zvans un aizvests uz Maskavu. Zvana noņēmēji bija praporščiks Vitelsens. Torni uzspridzināja tā paša gada augusta beigās. Torni spridzinot ļoti cieta baznīcas jumts un logi. Lai gan baznīca bija izpostīta, tomēr cara valdība bija pavēlējusi ierīkot kurpnieku darbnīcu, bet vēlāk munīcijas noliktavu. Vācu okupācijas laikā tika ierīkoti zirgu staļļi.
Karam beidzoties, draudzes locekļi sāka atgriezties savās, no kara nopostītās saimniecībās, līdz ar to draudzes dzīve sāka pamazām atjaunoties. Pa to laiku Dieva vārdus noturēja mācītājs Hilners, kurš pa kara laiku dzīvoja Rīgā. Mācītāja mājā bija ierīkota slimnīca. Tanī laikā dievkalpojumus noturēja Kaupu ciemā, vienā no kara laika pamestām barakām, kurā dzīvoja arī draudzes pērminderis. Tā pamazām sāka atjaunoties draudzes dzīve. Aizejot pensijā mācītāja Hilnera tēvam, viņa vietā nāca mācītājs Lapiņš. Tikai tad sāka domāt par pilnīgu baznīcas atjaunošanu. Nodibināja dāmu komiteju, kura pašaizliedzīgi strādājot, gādāja mantas loterijas rīkošanai, vāca pa mājām ziedojumus. Tā pūloties, saradās līdzekļi, ka varēja ķerties pie baznīcas atjaunošanas darbiem. No Baznīcas Virsvaldes būves darbu vajadzībām tika piešķirti 2000 Ls. 1923. gada pavasarī uzaicināja arhitektu Augustu Raisteru (1888-1967), kurš sastādīja darba aprēķinu tāmi. Darbus izdeva mazāksolīšanā uz darbu vienību daudzumu. Solīšanā, kura notika uz vietas, bija pieteikušies pieci solītāji. Būvdarbus izdeva uzņēmējiem Gaisam un Līkumam. Būvdarbu uzraudzību uzņēmās vietējais pērminderis. Finanses pārzināja Annas muižas rentnieks Andrejs Dūšelis. Jebšu rosīgi tika gādāti līdzekļi, būvdarbiem naudas pietrūka. Tad nāca palīgā Andrejs Dūšelis, kurš naudu aizdeva.
Naudu viņam atdeva, ar lielām grūtībām, vairāku gadu garumā. Tā ar Dieva svētību un draudzes locekļu atbalstu, baznīcas atjaunošanas darbi tika godam veikti līdz 1923. gada rudenim. Būvuzņēmējiem darba algā tika izmaksāts 4945 Ls. Par materiāliem tika izdots pāri par 5000 Ls, neieskaitot kokmateriālus, kurus ņēma no vietējās kapsētas priedēm.
Beidzot, 1923. gada rudenī, baznīcu, kura tika skaisti izgreznota, varēja no jauna iesvētīt. Trūka vēl altāra gleznas un zvans. Arī par to tika domāts. Bronzas zvanu pasūtīja Rīgā, Skārņu ielā lējējam Švennem. Zvans svēra 240 kg un izmaksāja 1000 Ls. Vienu daļu no zvana izmaksas dāvināja Andrejs Dūšelis. Ar altāra gleznu tā neveicās. Gleznu pagatavoja gleznotājs Līkums, bet viņa nebija piemērota. Gatavoja jaunu, pa to pašu maksu, kura ir altārī. Zvanu un altāra gleznu iesvētīja 1925. gada 1. novembrī.
1929. gada ceturtajā adventē 22. decembrī draudze svinēja 75 gadu jubileju. Svinībās piedalījās draudzes mācītājs H. Risbergs, Latvijas bīskaps K. Irbe, Rīgas draudzes prāvests Kundziņš, Liepupes draudzes mācītājs Lapiņš un Lazdonas draudzes mācītājs Klēmanis. Tie bija draudzes ziedu laiki.
Sākoties otrajam pasaules karam, baznīca no jauna ļoti cieta. 1943. gada 9. jūlijā ar vācu karaspēka pavēli tika noņemts baznīcas zvans un aizvests uz Vāciju pārkausēšanai kara vajadzībām. Vācu karaspēkam atkāpjoties, krievu karaspēks no Jūrmalas ar lielgabaliem apšaudīja Kalnciema šoseju. Šāviņi sprāga ap baznīcu, kur no šķembām stipri cieta baznīcas jumts un logi. No karavīriem tika bojātas ērģeles, kroņa lukturi un paņemta lielā altāra Bībele, kura tika dāvināta no Rīgas pilsētas baznīcas 50 gadu jubilejas svinībās.
Bez tam no vietējiem huligāniem 1952. gada 7. janvārī ar ķieģeļiem tika izdauzīti logi. Tā kā draudzes locekļi izklīduši, nav neviena, kas par baznīcu rūpētos. Tagad baznīca ir padota likteņa varai un acīm redzot iet bojā. Nezaudēsim cerību, bet teiksim ar Mārtiņa Lutera vārdiem “Dievs neļaus savai laivai grimt, glābs to vaj vārdu sakot.” [Ziņas 1954. gada novembrī sakopojis Piņķu Annas draudzes pērminderis Mārtiņš Ķurbis U.]
