"Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem."
(Ap.d. 26:22)
PĀRDOMAS: Mīļā draudze, šī mēneša lozunga vārdi izskan no apustuļa Pāvila brīdī, kad viņš tiek apcietināts par Evaņģēlija sludināšanu un stāv ķēniņa priekšā. Viņš nav apjucis, viņš nav nobijies – viņš liecina, un to viņš spēj darīt tikai viena iemesla dēļ: jo Dievs viņam palīdz.
Arī mēs dzīvojam laikā, kad ticība bieži sastopas ar pretestību vai vienaldzību. Dažkārt liecināt par Jēzu ir grūti, jo nezinām, ko teikt, vai baidāmies no tā, kā mūs uztvers. Taču Pāvila vārdi atgādina: mēs neesam vieni šajā uzdevumā. Par to jau iepriekš runāja arī pats Jēzus, sacīdams: “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, ES ESMU AR JUMS IK DIENAS līdz laiku beigām.” (Mt. 28:19-20) Kā redzam Dieva palīdzība nav abstrakta – tā ir reāla ik dienas. Dievs dod drosmi, kad uznāk bailes. Viņš dod pareizos vārdus pareizajā brīdī, mieru sirdī, un visbiežāk – Viņš lieto mūsu pašu dzīvi kā liecību citiem.
Ne visi mēs esam sprediķotāji vai sludinātāji, ne visi mēs protam skaisti vai pārliecinoši runāt, bet mēs katrs varam liecināt par Dievu ar savu dzīvesveidu – ar savu attieksmi, ar savu uzticību Dievam, ar savu mīlestību darbos. Dieva vēsts par mūsu glābšanu no nāves un ļauna ir domāta visiem – kā maziem, tā arī lieliem. Kad dalāmies ar citiem šajā vēstī un tajā, ko Dievs ir darījis mūsu dzīvē – kā Viņš mūs ir stiprinājis, dziedinājis, devis mieru ikdienas lūgšanās, izglābis – mēs runājam no pieredzes, un to cilvēki saprot.
Un tas ir viens no veidiem, kā padarīt draudzi atpazīstamāku – nevis caur viltīgiem centieniem cilvēkus pievilināt vai saturēt ar koncertiem, aktivitātēm, mācītāja personību vai kā savādāk, bet caur savu patiesu liecību attieksmē un dzīvesveidā, kurā citi ne tikai pamana Dieva mīlestību, bet to arī no mums piedzīvo. Kad cilvēki redz mūsu pazemīgo pārliecību par Dievu; kad viņi dzird cerību un pateicību Dievam mūsu runā; kad viņi redz mūsu vienkāršo uzticību Kristum – tas ir evaņģelizācijas spēks, kuru Dievs dod.
Protams, šeit ir svarīgi saglabāt līdzsvaru, lai kaut kādā brīdī mēs nesāktu ar varu cilvēkus pārliecināt. Mēs nesludinām: "Tev jādara." Mēs sakām: "Skaties, ko Dievs tev dara!" Runājot ar cilvēkiem par Dievu vai Jēzu, mēs no sākuma palūdzamies, lai Dievs mums dod pareizos vārdus, un tad pārliecināmies, ka lietojam vārdus, kas nāk no Dieva, no Bībeles. Mēs nepievienojam neko lieku, jo kad pievieno liekus vārdus, pastāv risks novirzīties no Dieva patiesības.
Mēs nekļūstam par Kristus lieciniekiem ar savām spējām vien – tas ir Dieva darbs mūsos caur Viņa Vārdu un Sakramentiem, kurus dievkalpojumos saņemam. Kad tos saņemam regulāri, tad saņemam Dieva palīdzību un Svētais Gars mūs vada, veido un sūta no dievkalpojuma atpakaļ pasaulē liecināt, tieši tāpat kā Pāvilu. Un tad arī mēs, tāpat kā apustulis, varam teikt: "palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem." (Ap.d. 26:22)
Mīļie, mēs neesam tikai dievkalpojuma apmeklētāji. Mēs esam Evaņģēlija nesēji. Mēs nesam pasaulē nevis prasību – tev jātic – bet dāvanu un iespēju, kuru Dievs dod, lai katrs var saņemt un piedzīvot Dieva palīdzību – kā mazie, tā arī lielie. Mēs neko nepievienojam Dieva vārdam – mēs vienkārši to atveram citiem, padarām to citiem cilvēkiem pieejamu caur savu piemēru, un tad ļaujam, lai Dievs pats runā uz mūsu līdzcilvēkiem, lai Viņš pats pārliecina kā mazos, tā arī lielos. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
