"Dieva valstība ir jūsu vidū."
(Lk. 17:21)
<<< Bildē: Draudzes kopbilde, 150 gadu jubileju svinot (2024)
PĀRDOMAS: Tik dažādas ir cilvēku sirdis un gars! Un dažāds ir viņu stāvoklis iepretī Kristum. Daudziem Kristus ir tikai kaut kas, kas ir jau AIZ mums, kas bijis un pagājis. Citiem tas ir Kristus, kurš PĀRI mums dzīvo tālā, dievišķā pasaulē, no kurienes Viņš noraugās uz mums – neizdibināms un nesasniedzams. Ja nu kādam iet pārāk grūti šajā pasaulē, tad viņam Kristus ir DĒĻ mums – kurš reiz parādīsies mums kādā nākotnes valstī, uzvarēs visus mūsu pretiniekus un mūs tur un tad iepriecinās. Daudziem Viņš ir Kristus, kurš ir AR mums vai PIE mums: Atpestītājs no grēkiem un vainām, palīgs trūkumā un briesmās, mūžīgās dzīvības apsolījums pēc nāves. Tie visi ir cilvēki, kuriem Kristus gan ir, bet kuriem Viņa nav tieši tur, kur Viņam vajadzētu būt, kur arī mūsdienu cilvēkam Viņa visbiežāk trūkst – trūkst Kristus, kurš būtu mūsos, IEKŠ mums – mūsu sirdīs, mūsu dvēselēs un dzīvēs. Jo vienīgi tas ir stāvoklis, par kuru apustulis Pāvils saka: “nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20) Tas ir stāvoklis, kad mēs neatstājam Kristu ārpusē, bet Dieva Valstība ir mūsu sirdīs.
Dieva Valstība ir daudzu Jēzus runu un līdzību galvenā tēma, un visos laikos tā cilvēkus nav atstājusi vienaldzīgus. Kad tā nāks? Kur tā nāks? Kāda tā būs? – šie jautājumi ir nodarbinājuši daudzu cilvēku prātus un sirdis, un Jēzus uz visiem šiem jautājumiem sniedz atbildes.
Jēzus saka: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā.” (Lk. 17:20) Tas ir smags trieciens sapņiem, ka reiz izdosies zemes virsū nodibināt pilnīgu miera un mīlestības valstību. Nē – Dieva valstības nākšanu pie cilvēkiem nevar izmērīt. Mums nav neviena instrumenta, ar ko mēs varētu noteikt, kur un cik tālu valstība mūsos vai kādā citā ir atnākusi. Dieva nākšana nav ārišķīga, Dievs nāk pie mums, palikdams apslēpts un neredzams – atrodams vienīgi Kristū: Viņa Vārdā, ko katru dienu Bībelē lasām, Viņa sakramentos, kurus katru dievkalpojumu saņemam. Līdz ar to vienīgais veids, kā mēs Dieva valstību varam piedzīvot, ir ticība. Tikai ticība spēj atpazīt Dieva darbus un sajust Viņa klātbūtni: ne tāpēc, ka tā ko īpašu varētu saskatīt, bet tāpēc, ka tā uzticas Dieva vārdiem. Ja Dievs mums saka: “Valstība ir tuvu klāt pienākusi”, “Dieva valstība ir jūsu vidū,” tad ticība pieņem to, kaut arī acis neko vēl neredz.
Dieva valstība nāk caur cilvēku – vispirms caur Jēzu, vienīgo Dieva Dēlu un Cilvēka Dēlu, un tālāk – caur visiem, kuros mājo Cilvēka Dēla Gars, caur tiem, kas Viņam tic un Viņam seko. Dievs nāk pie mums cilvēka veidā, lai mēs nepieķertos ārējām zīmēm vai brīnumiem, bet pieķertos Dieva vēstij un Viņam pašam.
Dieva valstība ir Kristus mūsos. Viņš nāk, Tēva sūtīts, lai atbrīvotu mūs no grēka un ļaunuma varas, lai vestu mūs pie Sevis un valdītu pār mums kā Taisnības un Dzīvības Ķēniņš. Viņš ir devis mums Savu Garu un Savu Vārdu, lai apgaismotu un stiprinātu mūs ticībā – tā ir Dieva valstība, Dieva darbs mūsos katrā, Viņa žēlastības dāvana.
Jēzus mācekļiem sacīja: “Nāks dienas, kad jūs ilgosieties redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. Kad jums sacīs: redzi, tur! Redzi, šeit! – neejiet un nedzenieties tam pakaļ!” (Lk. 17:22-23) Proti, Dieva valstība ir tur, kur ir Kristus. Būs tādi, kas teiks: “Redzi, te ir Dieva valstība! Redzi, tur ir Kristus! Tur valstība nāk redzama veidā! Tur Dievs dara lielus brīnumus” – “neejiet un nedzenieties tam pakaļ!” Nepametiet savas mājas, pienākumus, darbus, ticību, draudzi šādu saucēju dēļ. Visi, kas apgalvo, ka ir piedzīvojuši Jēzu tieši un nepastarpināti, nesaprot, ka Jēzus sēž pie Tēva labās rokas debesīs, no kurienes Viņš Svētajā Garā nāk pie mums jau tagad, bet redzamā veidā vēl tikai nāks laiku beigās, kad Viņš atklāsies pilnīgi visiem un uzreiz, nevis vairs dažiem.
Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, bet Dieva valstība mums šķiet arvien vēl tālu. Mūsu laiks pat ir aizmirsis par Dieva valstību un tās nākšanu. Cilvēki tiecas savu darbu, savstarpējās attiecības, saimniecisko dzīvi un kultūru regulēt kā kaut ko pilnīgi patstāvīgu, kam ar Dievu un ticību nav nekāda sakara. Dieva valstība liekas kaut kas pilnīgi savrups, ārpus parastās dzīves stāvošs.
Taču Dieva valstība ir kā sāls, tā iespiežas visās lietās un parādībās. Cilvēki gan var ar ārēju spēku un pasākumiem radīt pasaulē citādu kārtību, bet nevar radīt dievišķu kārtību. Tāpēc katrā dievkalpojumā Jēzus mūsu dvēselēs ieliek Dieva valstības pamatus, jo valstība nesastāv no atjaunotām lietām, bet no atjaunotiem cilvēkiem, no cilvēku bērniem, kuri caur Kristību ir kļuvuši par Dieva bērniem. Un mūsu īsto būtību pauž nevis tas, ko mēs savos pacilātības vai sajūsmas brīžos domājam vai jūtam, bet gan tas, pēc kā mēs neatlaidīgi dienu no dienas tiecamies, pēc kā ilgojamies, uz ko paļaujamies, kam paklausām.
Dieva valstība sākas ar Dieva uzvaru un valdīšanu katra atsevišķa cilvēka dvēselē, tas ir iekšējs notikums mūsos katrā. Tā ir Dieva atziņa, kas sāk dzīvot un valdīt mūsu sirdīs. Dieva taisnība un mīlestība, un mūsu ticība palīdz celt Dieva valstību šajā pasaulē tieši tur, kur Dievs mūs visus ir savedis kopā un saistījis ar ģimeniskas mīlestības saitēm – mūsu dievnamā un mūsu draudzē. Vai tā būtu kalpošana draudzes padomē un valdē, vai tā būtu altāra uzkopšana, ziedošana, mācītāja atbalstīšana vai jebkas cits – katra lieta, ko mēs kopīgi darām valstības dēļ – tā dēļ, ka ticam Kristum un Viņam piederam ar visu savu sirdi, dvēseli un būtību – ikviena šāda izšķiršanās būt draudzē, tai piederēt un iesaistīties tās dzīvē, ir nozīmīga Dieva valstības uzvara šajā pasaulē. Ne to darbu dēļ, ko kopā darām, bet gan tāpēc, ka mūsu sirdis ir atvērušās Dievam un Viņam vien uzticas, un Viņam vien paklausa. Āmen!
Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs
