Mācītāja pārdomas par OKTOBRA lozungu (2026)

"Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu.”
(Gal. 5:1)

PĀRDOMAS: Mīļā draudze! Kas ir brīvība? Ja mēs šo jautājumu uzdotu dažādiem cilvēkiem, droši vien saņemtu ļoti dažādas atbildes. Vienam brīvība nozīmē iespēju pašam pieņemt lēmumus. Citam – iespēju iet, kur gribas; runāt, ko gribas; darīt, ko gribas. Vēl kādam brīvība nozīmē neatkarību – lai neviens nesaka, kā būs dzīvot. Un mēs ļoti labi saprotam, kāpēc brīvība cilvēkam ir tik svarīga, jo tā nozīmē iespēju pašam pieņemt lēmumus, pašam veidot savu dzīvi, runāt, ticēt, strādāt un piedalīties savas valsts dzīvē. Mēs dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā, kurā varam brīvi praktizēt savu kristīgo ticību. Un tā ir liela Dieva dāvana, par kuru mums ir iemesls būt Dievam pateicīgiem un tai pat laikā esam par šīm Viņa dāvanām atbildīgi.

Apustulis Pāvils šī mēneša lozungā atgādina par vēl kādu dziļāku brīvību: “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis.” Runa ir par kristīgo brīvību. Tā ir brīvība, kura sākas nevis ar mums, bet ar Kristu, kurš nes mūsu grēkus krustā, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos atbrīvotu mūs no grēka vainas un nepieciešamības pelnīt savu taisnību Dieva priekšā. Tas ir mūsu brīvības sākums.

Taču, ko nozīmē būt brīvam? Vai tas nozīmē, ka tagad varam darīt, ko vien gribam? Un apustulis Pāvils mums uzreiz dod atbildi: “jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā.” (Gal. 5:13) Tātad Kristus dotā brīvība nav dzīve tikai sev. Tieši otrādi – brīvība kļūst par kalpošanu.

Tas var šķist paradoksāli, jo domājam: ja esam brīvi, tad mums nevienam nav jākalpo, bet Kristus parāda pilnīgi citu brīvības izpratni. Viņš pats ir visbrīvākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis. Un tomēr Viņš mazgā saviem mācekļiem kājas. Viņš, kurš ir Visuma Kungs un Valdnieks, kļūst par cilvēku kalpu. Viņš, kuram pieder viss, atdod pats sevi. Viņš, kurš nevienam neko nav parādā, dod savu dzīvību tiem, kas ir parādā – grēciniekiem, mums katram.

Īsta brīvība nav jautājums tikai par to, ko mēs drīkstam darīt. Īsta brīvība ir iespēja mīlēt, kalpot, darīt labu nevis aiz pienākuma sajūtas, nevis tāpēc, ka mums par to kaut ko dos pretī, bet tāpēc, ka mēs paši jau esam saņēmuši no Dieva. Viņš nav devis mums tikai abstraktu brīvību. Viņš katram no mums ir devis konkrētu dzīvi, zemi, cilvēkus, laiku, iespējas. Mēs neesam nejauši piedzimuši šajā zemē. Mums ir ģimene, draugi, kaimiņi, kolēģi, draudze un Baznīca. Mēs esam neaprakstāmi apdāvināti. Taču, ko mēs ar to visu iesākam? Ko mēs daram ar savu laiku, ar savām spējām? Kā attiecamies pret cilvēkiem, kurus Dievs mums ir devis? Ko mēs iesākam ar savu zemi un valsti?

Šīs ir ļoti vērtīgas pārdomas, it īpaši pirms Saeimas vēlēšanām. Šo sestdien mums katram būs iespēja piedalīties savas valsts dzīvē. Katrs pats var izvērtēt kandidātus, sarakstus, programmas un viņu līdzšinējo darbību, un katram jāpieņem savs lēmums, kam atdot savu balsi. Taču, pieņemot šo lēmumu, pajautāsim sev ne tikai: ko saņemsim no jaunās valdības, bet arī: kā mūsu izvēle, mūsu balss ietekmēs citus cilvēkus mums blakus? Jo arī mūsu pilsoniskā brīvība ir Dieva dota iespēja kalpot citu labumam ar savu balsi, ar savu izvēli, nevis palikt kā pasīviem malā stāvētājiem, kas uz visu noskatās tā it kā uz viņiem tas neattiektos.

Paturēsim prātā, ka mūsu glābējs nav ne politiķi, ne partijas, ne valdība. Mūsu Glābējs ir Kristus. Vai mūsu izvēles un mūsu balss ir saskaņā ar Viņa prātu; saskaņā ar to brīvību, kurai Viņš mūs ir atbrīvojis? Vai mēs šajā izvēlē domājam tikai par sevi, vai arī par cilvēkiem, kuri dzīvo mums līdzās? Lūk, tas ir būtisks jautājums pirms iemest aploksni vēlēšanu urnā.

Tas ir jautājums ne tikai sakarā ar vēlēšanām. Tas ir jautājums, ko ir labi sev uzdot attiecībā uz visu, ko savā dzīvē darām. Pļaujas laikā cilvēks apstājas un skatās uz to, kas izaudzis. Viņš zina: es esmu strādājis, sējis un kopis, bet mēs nevaram pavēlēt sēklai izaugt un nevaram radīt lietu vajadzīgā laikā. Dzīvību un tās augšanu mēs paši radīt nevaram. Tuvojoties Pļaujas svētkiem, tie mums atgādina, ka tas, kas ir mūsu rokās, to esam saņēmuši kā dāvanu no Dieva. Arī mūsu dzīve ir dāvana no Dieva. Mūsu laiks, spējas, zeme, cilvēki, iespējas un pati brīvība – tas viss mums ir Dieva uzticēts un Viņa dāvināts. Ko mēs iesāksim ar šīm Dieva dāvanām?

Var visu sagrābt sev, bet: vai tas ir saskaņā ar Dieva nodomu? Visticamāk, ka nē, jo mēs esam atbrīvoti un aicināti brīvībai, lai nedotu vaļu miesas tieksmēm, bet lai kalpotu viens otram mīlestībā. (Gal. 5:13) Var visu uzskatīt par pašsaprotamu, bet var arī pateikties un dalīties. Var rūpēties par zemi, varam būt klātesoši tiem cilvēkiem, kuriem klājas grūti. Varam godīgi darīt savu darbu, izmantot savas spējas ne tikai savam labumam, bet rūpēties arī par citu labumu. Varam izmantot savu brīvību, lai darītu labu. Tas ir tas, ko Dieva Gars mūsos izdara – ieliek mūsos šos impulsus katru reizi, kad sastopamies ar Viņu dievkalpojumos.

Kristus mūs atbrīvo nevis no atbildības, bet brīvai dzīvei atbildībā par citiem. Viņš mūs neatbrīvo no kalpošanas, bet dod mums brīvību kalpot. Viņš mūs neatbrīvo no mīlestības, bet dara mūs brīvus mīlēt tos, par kuriem esam atbildīgi.

Jautājums ir ļoti vienkāršs: ko Dievs mums ir devis, un ko mēs ar to iesākam? Ja atbilde nav tāda, kādu mēs vēlētos, varam nekrist izmisumā, bet atgriezties pie paša sākuma – pie Kristus. Mūsu dzīve nesākas ar to, ko mēs esam izdarījuši Dieva labā. Tā sākas ar to, ko Dievs ir izdarījis mūsu labā. Kristus ir miris un augšāmcēlies mūsu labā, lai mūs darītu brīvus. Tāpēc mēs dzīvojam nevis bailēs, nevis nemitīgā sevis pierādīšanā, bet pateicībā Dievam, un no šīs pateicības izaug kalpošana. Skatoties uz to, ko esam saņēmuši, priecāsimies par Dieva dāvanām un vienlaikus pārdomāsim, kā tās lietot mīlestībā un kalpošanā savam tuvākajam, jo Kristus mūs ir atsvabinājis nevis dzīvei sev, bet brīvībai mīlēt un kalpot cits citam. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

OKTOBRA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Svētdien, 4. oktobrī svinēsim PĻAUJAS SVĒTKU dievkalpojumu “ar viesu dalību”. Kopā ar mūsu draudzes ērģelnieci Ingu Sarkani dievkalpojumā piedalīsies vijolniece Laura Treide-Plaude. Pēc dievkalpojuma – sadraudzība MĀCĪTĀJMUIŽĀ!!!

2. Aicinām draudzes locekļus uz “Garīgās izaugsmes skolu” (GaIS), atbalstīt iesvētāmos ar savām ticības liecībām, jo tieši jūsu dalība palielina iespēju topošajiem draudzes locekļiem atrast savu piederību mūsu draudzē.

3. Katru TREŠDIENAS vakaru, plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!

4. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.

5. Apustulis Pāvils atgādina: “Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Kor. 9:7) Ziedošana nav piespiedu pienākums, bet gan prieka avots. Mēs visi zinām to sajūtu, kad varam kādu iepriecināt ar dāvanu. Līdzīgi ir ar mūsu regulāriem ziedojumiem Dievam un draudzei pēc katra dievkalpojuma, kuru iemetam kolektē – katru reizi tas ir priecīgs sirds darbs, kas stiprina mūsu pašu ticību, kad redzam, cik daudz varam panākt, uzturot dievnamu un draudzi kopīgiem spēkiem. Atgādinām veikt regulāro gada ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai varam nosegt tekošos izdevumus. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Pateicamies ikvienam, kurš ar savu devību palīdz uzturēt un stiprināt draudzes dzīvi. Katrs jūsu ziedojums ir kā mīlestības graudiņš, kas tiek iesēts un ieaug draudzē, un nes tai labus augļus. 

Lai Dieva svētīts oktobra mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

"Sprediķim Piņķu baznīcā" – 110

 

Tālāk

Draudžu dienas Gaujaslīčos 2026

Tālāk

Kapu svētki 2026

 Kapu svētki šogad notiks svētdienā, 12. jūlijā:
    - plkst.: 10:00 – Piņķu kapos;
    - plkst.: 12:00 – Annas kapos;
    - un plkst.: 13:30 – Beberbeķu kapos.

Kā jau katru gadu, arī šogad kapu svētku dienā dievkalpojums baznīcā nenotiks, bet minētajos laikos un kapos pulcēsimies uz svētbrīžiem.

Tālāk

Mācītāja pārdomas par JŪLIJA lozungu (2026)

"... lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!”
(Am. 5:24)

PĀRDOMAS: Lai saprastu šī mēneša lozunga vārdus, ir svarīgi paskatīties, kas teikts pirms tiem. Pirms šī panta no pravieša Āmosa grāmatas, 5. nodaļas, Dievs caur pravieti Āmosu saka, ka Viņam ir apnikuši tautas svētki, upuri un dziesmas. Ne tāpēc, ka tie paši par sevi būtu slikti, bet tāpēc, ka cilvēki tai pat laikā apspieda nabagus, ņēma kukuļus un izmantoja savu varu savtīgos nolūkos.

Varētu likties, ka pravieša vārdi uz mums un mūsu dzīvi šodienas pasaulē neattiecas; bet vai tas tiešām tā ir? Kā mēs attiecamies viens pret otru – darbā, mājās, uz ielas pret svešiniekiem, draudzē – šeit pat baznīcā? Vai attiecamies pret citiem pēc tiesas un taisnības? Taču, ko nozīmē šie vārdi? Mēs esam pieraduši domāt, ka tie nozīmē attiekties pret citiem tā, kā viņi to ir pelnījuši; bet vai Dievs attiecas pret mums tā, kā mēs to esam pelnījuši? Visdrīzāk, ka nē, jo, ja Dievs attiektos pret mums tā, kā esam to pelnījuši, mēs visi jau sen būtu miruši. Kāpēc? Jo apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem Dievs māca, ka par grēka darīšanu pienākas nāve. Un tā, kā mēs visi darām grēku – domās, vārdos un darbos – bet joprojām esam dzīvi, tas liek aizdomāties, ka Dievs neattiecas pret mums pēc tiesas un taisnības tā, kā mēs to saprotam. Vai tik tajos vārdos neslēpjas, kas daudz dziļāks? Taču uz šo jautājumu mēs spēsim atbildēt tikai tad, ja palūkosimies caur Dieva mīlestības acīm.

Tiesa nozīmē ne tikai spriedumu, bet arī to cilvēku tiesību aizstāvēšanu, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Un runa nav tikai par atraitnēm, bāreņiem, svešiniekiem un nabagiem, runa ir arī par katru no mums. Mēs nespējam sevi aizstāvēt pret grēku un nespējam sevi attaisnot Dieva priekšā dēļ tā, ka darām grēku. Un tāpēc mīlestībā uz mums, caur Savu Dēlu Jēzu, Dievs parāda Savu spriedumu par mums – Viņš mirst krustā mūsu vietā un par mūsu grēkiem. Kristū Viņš pats izcieš spriedumu, ko bijām pelnījuši, un soda vietā dod mums piedošanu, bet piedošana cilvēku maina tā, ka pret citiem sākam attiekties ar tādu pašu mīlestību un piedošanu, kā Dievs attiecas pret mums. Tāda ir Dieva mīlestības tiesa – mēs neesam pelnījuši Viņa labvēlību, bet, kad nākam un atzīstam savas nepilnības, Dievs pasludina attaisnošanu: “Tev tavi grēki ir piedoti Jēzus Kristus dēļ.” Dieva tiesa attiecas gan uz mūsu attiecībām ar Viņu, gan uz mūsu attiecībām ar cilvēkiem.

Savukārt, taisnība nav tikai sociālā un politiskā vienlīdzība vai līdztiesība. Dieva taisnība izpaužas tajā, ka Viņš ir uzticams un izturas pret mums ar uzticību tam, ko Viņš pats ir solījis – dot pestīšanu un mūžīgo dzīvību. Tā ir Dieva taisnība, ka taisnais Dieva Dēls Jēzus mirst par netaisnajiem cilvēkiem, lai mūs izglābtu no mūsu netaisnības un darītu mūs taisnus. Šī taisnība nav tikai Dieva īpašība. Tā ir dāvana, ko Viņš mūsos ieliek, lai varam dzīvot kā Viņa bērni un aizstāvēt citus, tāpat kā Viņš aizstāv mūs.

Ja mēs paskatāmies uz Dieva tiesu un taisnību šādi, tad tās kļūst par dāvanām. Dievs ne tikai attaisno mūs Kristū, bet arī ieaicina jaunā dzīvesveidā. Viņš ne tikai pasludina, ka mums tiek piedots, bet arī dara mūs spējīgus dzīvot tālāk no šīs piedošanas. Un tieši tā Dieva taisnība sāk plūst caur mūsu dzīvi pie citiem – kā straume, kas sākas no Viņa žēlastības.

Vārdi: “lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts” nozīmē to, ka mēs paši atkal un atkal tiekam atjaunoti šajā Dieva plūsmā. Ka mēs nepaliekam pie sava sprieduma par sevi vai citiem, bet ļaujam Dievam mainīt mūs un mūsu ikdienu: mainīt to, ka uz cilvēkiem, kurus esam pieraduši vērtēt tikai pēc viņu kļūdām, mēs paskatāmies kā uz sev līdzīgajiem; mainīt mūsos to, ka mēs neatsakāmies no sarunas ar kādu, kuram ir smags raksturs; mainīt mūsos to, ka mēs neuztveram līdzcilvēkus kā konkurentus, bet kā cilvēkus, kurus Dievs arī grib ievest Viņa žēlastībā kopā ar mums. Tā pamazām Dievs mūs maina, lai nedzīvojam, klausoties tikai savā iekšējā tiesneša balsī, kas mūs pastāvīgi nosoda, bet gan vairāk ieklausāmies Dieva balsī, kas mūsu prātu pieskaņo Viņa prātam.

Un varbūt tieši to apustulis Pāvils domā, rakstīdams: "Mums ir Kristus prāts." Ne to, ka mēs jau domājam pilnīgi kā Kristus, bet to, ka Viņa Gars pamazām pārveido mūsu domāšanu tā, ka uz pasauli arvien mazāk raugāmies caur savu taisnības mēru, un arvien vairāk mācāmies skatīties caur Kristus taisnības mēru. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

JŪLIJA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Draudzes pasākumi vasarā: 

1. - DRAUDZES EKSKURSIJA uz Ziemeļpoliju – no 19. līdz 23. jūlijam: šajās dienās mācītājs nepieņems un draudzes kanceleja nestrādās!!! Aicinām ieplānot apmeklējumu pie mācītāja savlaicīgi.
2.  
3. - DRAUDZES NOMETNE Gaujaslīčos (Cēsis) – no 7. līdz 9. augustam: tas ir laiks aktīvai atpūtai, sadraudzībai, lūgšanām un dziesmām visiem kopā, arī ar ģimenēm un bērniem, kuriem būs pašiem savas atrakcijas. Nometnes temats: Garīgā veselība, un vieslektors mācītājs Jānis Bitāns lasīs lekcijas par dvēseles kaislībām un tikumiem, kas šīs kaislības dziedina.
   Līdzmaksājums dalībai: pieaugušajiem – 50 EUR, bērniem – 25 EUR.
   Pieteikšanās: pie draudzes mācītāja Andreja (tālr.: 26788931).

2. Katru TREŠDIENAS vakaru (izņemot 10. un 24. jūnijā), plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!

3. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.

4. Jēzus māca: “Krājiet sev mantas debesīs.” (Mt. 6:20) Šie vārdi mums atgādina, ka ne viss ir izmērāms naudā vai mantā. Tas, ko ieguldām Dieva valstībā caur ziedošanu, nepazūd un nenoveco, bet nes augļus mūžībā. Kad ziedojam draudzes darbam, mēs palīdzam Evaņģēlijam skanēt, lai cilvēki dzirdētu Dieva Vārdu, saņemtu sakramentus, tiktu stiprināti ticībā, un piedzīvotu Dieva mīlestību un pestīšanu. Tādā veidā mūsu materiālais ziedojums kļūst par garīgu ieguldījumu cilvēkos un viņu ticībā. Tur, kur ir mūsu manta, tur būs arī mūsu sirds (Mt. 6:21), un tāpēc ziedojot katru svētdienu mēs parādām, ka mūsu lielākā cerība un bagātība ir Kristū, un Viņā ir arī mūsu sirds. Atgādinām veikt arī regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai varam nosegt tekošos izdevumus. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Pateicamies ikvienam, kurš ar savu devību palīdz uzturēt un stiprināt draudzes dzīvi. Lai Dievs svētī jūsu dāsnumu un vairo prieku apziņā, ka tas, kas tiek dots Dieva valstības darbam, nekad nav veltīgi, bet top par svētību daudziem gan šodien, gan mūžībā.  

Lai Dieva svētīts jūlija mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

PIETEIKŠANĀS uz kristību-iesvētes mācību Garīgās izaugsmes skolā (GaISā) 2026

2026. gada ZIEMSVĒTKU kurss sāksies 15. septembrī (otrdiena), baznīcā (Skolas ielā 17, Piņķi) plkst. 19:00.

GARĪGĀS IZAUGSMES SKOLA (GaIS) – tā ir sagatavošanās kristībām un iesvētībām, kā arī garīgās izziņas un Dieva iepazīšanas skola.

Pieteikšanās obligāta, aizpildot pieteikuma veidlapu:
https://forms.gle/wd9m9K4jKDxogs8j7

Kristības notiks Ziemsvētku dievkalpojumā, 2026. gada 25. decembrī; iesvētības – 2027. gada 31. janvārī.

Vairāk informācijas par GaISu: https://www.pinkudraudze.lv/p/iesvetibas.html

Jautājumus aicinām uzdot e-pastā: macitajs@pinkudraudze.lv

Esat mīļi gaidīti!

Tālāk

Mācītāja pārdomas par JŪNIJA lozungu (2026)

"Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām.”
(Ebr. 13:3)

PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungā no vēstules ebrejiem, 13. nodaļā, visu laiku atkārtojas vārds “atcerieties”. Mēs dzīvojam vidē, kas ir ļoti piesātināta ar dažāda veida informāciju un ar to atcerēšanos sāk palikt aizvien grūtāk, it īpaši, jaunākajai paaudzei, jo no visām pusēm mūs sasniedz ziņas par kariem, konfliktiem, skandāliem, dažāda veida pasākumiem, pulciņiem u.tml. Un visā šajā informācijas plūsmā paliek ļoti grūti orientēties, grūti atšķirt patiesību no meliem, grūti izvēlēties, un tāpēc ir ļoti viegli sevi kaut kādā mirklī arī pazaudēt. Tāpēc vēstules ebrejiem autors mums atstājis pavisam vienkāršus vārdus, lai visā informācijas jūklī mums būtu kaut kas ļoti saprotams, tuvs un cilvēcisks, pēc kā mēs visi ilgojamies – ka kāds par mums atceras un ka mēs par kādu atceramies, ar kuru sen neesam redzējušies.

Taču šis vārds “atcerieties” nerunā tikai par informācijas vai cilvēku atcerēšanos. Bībeles valodā šim vārdam ir vēl divas nozīmes – pirmkārt, tas pauž līdzjūtību. Vēstules ebrejiem autors aicina būt līdzjūtīgiem tiem, kas atrodas cietumos un dzīvo ciešanās. Kāpēc? Jo mēs paši dzīvojam katrs savā cietumā un ciešanās.

Mūsu cietumi ir ļoti dažādi – katram tas ir kaut kas savs. Tie varbūt pavisam reāli cietumi, kuros cilvēki atrodas likuma pārkāpuma vai savas ticības dēļ. Lai cik dīvaini neizklausītos, bet arī šodien kristiešu vajāšanas joprojām notiek un pieaug skaitā. Tie var būt mūsu pašu izveidotie cietumi, kuros dzīvojam – nemīlestības, cietsirdības, nepiedošanas vai vientulības iespaidā. Dažkārt tajos dzīvo vientuļi seniori, depresijas nomākti cilvēki, kara bēgļi un vēl daudzi citi. Taču mūsu dziļākais cietums nav tikai vientulība, aizvainojums vai ciešanas. Tas ir grēks, kas mūs šķir no Dieva. Tieši tāpēc Kristus nāk pie mums ne tikai mierināt, bet arī glābt no grēka, lai neesam šķirti no Dieva. Nav neviena cilvēka, kas to nepiedzīvotu. Un arī Jēzus savā Kalna sprediķī māca: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mt. 7:12)

Protams, to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mēs zinām, ka vajadzētu būt līdzjūtīgiem, taču bieži vien esam aizņemti paši ar savām rūpēm, savām sāpēm un savu grēku. Tāpēc mums ir vajadzīgs ne tikai labs piemērs, bet arī Pestītājs. Mums ir vajadzīgs kāds, kurš ienāk mūsu pašu cietumā un izved mūs no tā ārā. Un šis kāds ir pats Jēzus.

Aiz līdzjūtības pret mums Dievs izvēlējās nākt šajā pasaulē kā viens no mums Jēzus Personā, lai mūs glābtu un parādītu līdzjūtību, dziedinot slimos, atbrīvojot cilvēkus no ļaunuma ietekmes, piedodot grēkus, dodot jaunu dzīvi un dzīvību Viņa miesā un asinis, kuras vēl šodien saņemam Svētajā Vakarēdienā. Viņš izvēlējās uzņemt uz Sevi visus mūsu grēkus, lai līdz ar Sevi pienaglotu tos pie krusta, un tādā veidā piedotu mums mūsu pārkāpumus, kā arī izrautu mūs no saviem cietumiem, kad grēksūdzē dzirdam Jēzus paša vārdus: “Tev tavi grēki ir piedoti.” Pie krusta Jēzus ne tikai līdzdalīja mūsu ciešanas. Viņš nesa mūsu vainu. Viņš uzņēmās spriedumu, kas pienācās mums, lai mēs Viņa augšāmcelšanās dēļ stāvētu šodien Dieva priekšā attaisnoti un samierināti ar Dievu.

Jēzus augšāmcēlās un debesbrauca, lai šodien nāktu pie ikviena no mums, lai būtu kopā ar mums mūsu cietumos un ciešanās, lai dotu mums Viņa spēku, ka varam pārvarēt visu to, kam šobrīd ejam cauri, tā parādīdams mums līdzjūtību. Un šīs Viņa līdzjūtības iespaidā, arī mēs topam līdzjūtīgi pret citiem. Jēzus nav kaut kāds garīgās dzīves guru, vai kāds tāls un neaizsniedzams Dievs. Viņš ir reāli klātesošs un darbīgs Dievs, kurš mūs glābj un pārveido.

Un, otrkārt, vārds “atcerieties” Bībeles valodā nozīmē reālu līdzjūtības izpausmi, jo patiesa līdzjūtība vienmēr izpaužas darbībā – mēs varam atcerēties cilvēkus savās ikdienas lūgšanās un tādā veidā parādīt citiem līdzjūtību. Līdzjūtība izpaužas tajā, ka esam klātesoši citu ciešanās un grūtībās, kā Jēzus ir klātesošs mums mūsu ciešanās un grūtībās. Ka piezvanām kādam sen neredzētam draudzes loceklim un pajautājam - kā tad sokas? Ka aizejam ciemos un satiekam sen neredzētos, lai saprastu vai nav vajadzīga kāda palīdzība, tāpat kā Jēzus sastop mūs dievkalpojumos un dāvā mums visu nepieciešamo palīdzību. Ka pamanām cilvēkus sev blakus, kuri ir kādās grūtībās, bet varbūt baidās par tām runāt, tāpat kā Jēzus ir pamanījis mūs, uzrunājis un uz Baznīcu atvedis. Dažkārt mēs ne vienmēr varam būt kopā ar kādu, lai otru atbalstītu, attāluma vai kādu citu iemeslu dēļ, un tāpēc papildus tam mēs vienmēr varam atcerēties cilvēkus arī savās ikdienas lūgšanās un lūgt par tiem, kurus sen neesam satikuši, kas dzīvo kādos savos cietumos, vai savās ciešanās, lai to, ko mēs nespējam, pie šiem cilvēkiem izdara Dievs.

Viņš dzird mūsu lūgšanas. Viņš mierina, stiprina un atbrīvo ciešanu ieslodzītos; dāvā cerību tiem, kam tās nav, un Viņa mīlestības iespaidā vēl viena izaicinājumu pilna diena ir paciešama. Dievs ne tikai apsola uzklausīt mūsu lūgšanas, bet tās arī piepildīt, saskaņā ar Viņa nodomu. (skat. Jņ. 14:13-14; Mk. 11:24) Un ir liels mierinājums tajā, ka Dievs mums ik uz soļa ir klātesošs, ka mēs varam būt klātesoši citiem cilvēkiem lūgšanas attālumā, un, ka šādā veidā varam ņemt dalību Dieva darbā, būt vienoti un nest viens otra grūtības, arī esot viens otram reāli blakus. Mēs lūdzam Dievu ne tādēļ, lai gūtu sev kādu labumu, ne tādēļ, ka mūsu lūgšanas daudz spēj, bet tādēļ, ka Jēzus ir dzīvs un darbojas arī tur, kur beidzas mūsu spēja kaut ko ietekmēt. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

JŪNIJA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Draudzes pasākumi vasarā: 

1. - DRAUDZES EKSKURSIJA uz Ziemeļpoliju – no 19. līdz 23. jūlijam: 426 EUR no personas. !!! Palikušas 2 brīvas vietas !!! Vairāk info par ekskursiju, skat. >>> šeit. <<< PIETEIKŠANĀS: pie draudzes mācītāja.
2.  
3. - DRAUDZES NOMETNE Gaujaslīčos (Cēsis) – no 7. līdz 9. augustam: tas ir laiks aktīvai atpūtai, sadraudzībai, lūgšanām un dziesmām visiem kopā, arī ar ģimenēm un bērniem, kuriem būs pašiem savas atrakcijas. Nometnes temats: Garīgā veselība, un vieslektors mācītājs Jānis Bitāns lasīs lekcijas par dvēseles kaislībām jeb pataloģijām.
   Līdzmaksājums dalībai: pieaugušajiem – 50 EUR, bērniem – 25 EUR.
   Pieteikšanās: pie draudzes mācītāja Andreja (tālr.: 26788931).

2. Katru TREŠDIENAS vakaru (izņemot 10. un 24. jūnijā), plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!

3. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.

4. ZIŅAS NO DRAUDZES VALDES: PAR DRAUDZES NAMU: Esam saņēmuši tehniskos dokumentus no Mārupes komunālajiem pakalpojumiem, lai varētu sākt kanalizācijas un ūdens vadu ievilkšanu draudzes namā. Līdz šī gada beigām tiek plānots draudzes namā uzstādīt siltumsūkni, lai mājā būtu siltums. PAR MĀCĪTĀJMUIŽU: Tika veikts apkures katla remonts un apkope, kā arī iebraucamā ceļa labiekārtošana ar skaloto šķembu. Dzilnuciema iedzīvotāji izteica vēlmi uz Mācītājmuižas zemes celt basketbola un koplietošanas laukumu, lai Mācītājmuiža taptu par Dzilnuciema centru – draudzes valde konceptuāli šim priekšlikumam ir piekritusi un tagad notiek detaļu apzināšana. 

5. Apustulis Pāvils atgādina mums Jēzus vārdus: “svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Ap. d. 20:35) Proti, patiesais prieks un svētība nerodas tikai no tā, ko saņemam, bet bieži vien tieši no tā, ko spējam dot citiem. Ziedojot mēs ne tikai palīdzam piepildīt citu cilvēku vajadzības un veicināt Dieva darbu, bet arī paši piedzīvojam īpašu prieku un piepildījumu jeb svētību, ko Dievs ieliek katra devēja sirdī. Katrs ziedojums – liels vai mazs – kļūst par mīlestības, rūpju un cerības svētību. Un šis prieks, kas rodas no došanas, atgriežas pie devēja ar pateicību un dziļu apziņu, ka esam bijuši daļa no kaut kā lielāka. Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Pateicamies ikvienam, kurš ziedo ar priecīgu un atvērtu sirdi. Jūsu devība ienes gaismu, stiprina draudzi un atgādina, ka Dieva mīlestība un svētība kļūst redzama arī caur mūsu darbiem.  

Lai Dieva svētīts jūnija mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

Baznīcu nakts 2026

 

Tālāk

Mācītāja pārdomas par MAIJA lozungu (2026)

"Cerība mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara.”
(Ebr. 6:19)

PĀRDOMAS: Dreifēšana jeb novirzīšanās no sākotnējā kursa notiek nemanāmi. Parasti to nemaz nejūt, līdz brīdim, kad saprotam, cik tālu esam novirzījušies no sākotnējā virziena. Tas attiecas gan uz ceļošanu pa ūdens virsmu, gan uz mūsu kristīgo dzīvi, kuras virziens ir vērsts uz Kristu. Taču notiek tā, ka mēs bieži vien novirzāmies no šī kursa – prom no Kristus, prom no Dieva. Vēstulē ebrejiem lasām, ka mums ir kaut kas, kas var apturēt šo novirzīšanos no kursa: cerība, kas “ir stiprs un drošs dvēseles enkurs”.

Ja iemetīsim enkuru smiltīs, spēcīgas straumes ietekmē tas sāks slīdēt, bet, ja tas ir iekritis starp akmeņiem, tas turas stingri, lai cik stipra būtu straume un lai cik spēcīga būtu vētra. Ar cerību notiek tāpat, kad tā ir aizķērusies nevis mūsu dzīves mainīgos apstākļos, nevis mūsu trauslajās izjūtās, bet gan pašā Dievā. Mēs esam pieraduši domāt par cerību kā par kaut ko, kas, iespējams, notiks vai nenotiks, un mēs pat neesam par to pārliecināti – notiks vai nenotiks. Taču, kad cerība ir balstīta Dievā, tad tā kļūst par Dieva dāvanu, kas garantē, ka viena vai otra lieta bez šaubām notiks.

Ja Dievs saka, ka visi mūsu grēki ir piedoti, tas bez šaubām dievkalpojumos notiek. Ja Dievs apsola, ka būs mūžīgā dzīvība, augšāmcelšanās un dzīves turpināšanās pēc miesas nāves, tad šie Dieva apsolījumi bez šaubām notiks. Ja Dievs apsola: “Es būšu ar jums ik dienas līdz laiku beigām,” tad Dievs bez šaubām ir ar mums katru dienu un ik uz soļa. Tāda ir vārda “cerība” patiesā nozīme – nevis kaut kas, kas iespējams notiks vai nenotiks, bet noteikti Dieva apsolījumi, kuri bez šaubām jau notiek un vēl notiks.

Tāpēc enkurs agrīnajā baznīcā arī bija tik spēcīgs simbols, ka slavenās Priscillas katakombas, Romā, ir izrotātas ar ne mazāk kā sešdesmit enkuriem. Vajāšanas laikos kristieši pieturējās pie šī mēneša lozunga vārdiem, iegrebjot enkurus katakombu sienās kā simbolu savai drošībai Jēzū Kristū.

Pievērsīsim uzmanību, kur šis enkurs turas: tas negrimst dzīves jūrā, bet "sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara". Par kādu priekškaru ir runa? Par to, kas agrāk Vecās Derības Saiešanas teltī un vēlāk Jeruzālemes Templī atdalīja Dieva tautu no vissvētākās vietas, kurā mājoja Dieva tiešā klātbūtne. Neviens cilvēks nevarēja uzturēties Dieva tiešā klātbūtnē un dzīvot, jo cilvēks ir pilns ar grēku, bet grēks Dieva klātbūtnē mirst – līdz ar to arī cilvēks. Tāpēc šajā vissvētākajā vietā drīkstēja ieiet tikai augstais priesteris un tikai vienu reizi gadā bez dzīvības draudiem. Taču, pateicoties Jēzus upurim krustā, šī lieta šodien ir mainījusies. Mūsu cerība kā enkurs sniedzas dziļi debesīs – pie Kristus, un Viņā nostiprinās kā starp akmeņiem. Tāpēc mēs šodien arī varam uzturēties Dieva klātbūtnē bez dzīvības draudiem, jo Jēzus mūsu vietā ir samaksājis mūsu grēka parādu un velk mūs katru pie Sevis.

Dzīvē var plosīties visvisādas pārdzīvojumu vētras, pārbaudījumu viļņi, un var būt sajūta, ka dzīve mūs mētā šurpu turpu – taču Dievs mums ir devis iespēju nedreifēt, nenovirzīties no Kristus, jo mūsu enkurs – Dieva dotā cerība – ir nostiprinājies vietā, kur neviena vētra to nevar aizsniegt – dziļi debesīs pie Kristus.

Evaņģēlijs ir labā vēsts par to, ka Jēzus ir nodrošinājis mums šādu cerību. Pēc Viņa nāves pie krusta priekškars Jeruzālemes templī pārplīsa uz pusēm. (Mk. 15:38) Tajā brīdī, caur Jēzus upuri, mūsu ceļš pie Dieva klātbūtnes tika atvērts reizi par visām reizēm, ko mēs piedzīvojam vēl šodien katru reizi, kad dievkalpojumos svinam Svēto Vakarēdienu. Ar savu upuri krustā Jēzus ir noenkurojis mūs tur, kur ir Viņš pats, lai esam droši par savu tagadni un nākotni, lai esam Dieva pasargāti un topam Viņa stiprināti.

Kad pieaug nedrošība, kad ciešanas šķiet nepārvaramas, kad grēks un vainas apziņa smagi nomāc, mēs varam atcerēties, pie kā ir piesaistīta mūsu cerība. Tā nav piesaistīta pie mums pašiem – tā ir piesaistīta pie augšāmceltā Kunga Jēzus Kristus. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

MAIJA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Svētdien, 10. maijā, plkst.: 11:00, svinēsim dievkalpojumu ĢIMENES DIENĀ, uz kuru ir aicināti visi, bet īpaši ģimenes pilnā sastāvā ar bērniem, lai pie altāra viņi saņemtu Dieva svētību. Kā arī dievkalpojuma laikā būs iespēja saņemt eļļas svaidīšanu fiziskas un garīgas neveselības gadījumā! 

2. No 11. līdz 13. maijam, plkst.: 19:00, svinēsim dievkalpojumus LŪGŠANU DIENĀS, lai sagatavotos Debesbraukšanas dienai, kuru svinēsim 14. maijā. Dievkalpojumos lūgsim Dievu, lai Viņš novērš no mums sērgas un pasargā no slimībām, no krusas un sausuma, uguns un epidēmijām, kā arī no nelabvēļu dusmām; lai Viņš dāvā mums labvēlīgus gadalaikus, auglību mūsu zemei, labus laikapstākļus un labu veselību; lai Dieva miers uzvar karus un nemierus, lai Dievs valda mūsu vidū un visā pasaulē, īpaši UKRAINĀ, kā arī lūgsim un saņemsim visu mūsu grēku piedošanu. Visi dievkalpojumi būs ar Svēto Vakarēdienu!

3. Svētdien, 24. maijā, plkst.: 11:00, svinēsim VASARSVĒTKU dievkalpojumu ANNAS BAZNĪCĀ un pēc dievkalpojuma baudīsim ikmēneša SADRAUDZĪBU Dzilnuciema Mācītājmuižā.

4.  Draudzes pasākumi vasarā: 

1. - DRAUDZES EKSKURSIJA uz Ziemeļpoliju – no 19. līdz 23. jūlijam: 426 EUR no personas. !!! Palikušas 8 brīvas vietas !!! Vairāk info par ekskursiju, skat. >>> šeit. <<< PIETEIKŠANĀS: pie draudzes mācītāja.
2. - DRAUDZES NOMETNE Gaujaslīčos (Cēsis) – no 7. līdz 9. augustam: tas ir laiks aktīvai atpūtai, sadraudzībai, lūgšanām un dziesmām visiem kopā, arī ar ģimenēm un bērniem, kuriem būs pašiem savas atrakcijas. Nometnes temats: Garīgā veselība.
   Līdzmaksājums dalībai: pieaugušajiem – 30 EUR, bērniem – 15 EUR.
   Pieteikšanās: pie Kristīnes Kazākas (tālr.: 27512526) vai pie draudzes mācītāja Andreja (tālr.: 26788931).

5. Katru TREŠDIENAS vakaru (izņemot 6. maijā), plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!

6. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.

7. Jēzus saka: “visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat Man darījuši.” (Mt. 25:40) Kad mēs ziedojam, mēs ne tikai uzturam baznīcu un kalpošanu, bet kļūstam par līdzdalībniekiem žēlsirdības darbos, kurus darām ne tikai citiem, bet tajā pašā brīdī arī pašam Kungam.

Ar ziedojumiem mēs atbalstām vientuļos, neveselos, darbu ar bērniem un ģimenēm. Mēs kopīgi esam aicināti nest Kristus mīlestību tur, kur tā ir visvairāk vajadzīga. Ziedojums ir kā tilts – no mūsu rokām pie otra cilvēka vajadzībām. Katrs eiro, ko dodam, kļūst par svētību kādam citam. Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Pateicamies visiem, ka ar saviem ziedojumiem jūs parādāt savu žēlsirdīgo sirdi. Tas ir viens no visskaistākajiem Evaņģēlija augļiem – kad ticība pārtop mīlestībā un mīlestība pārtop darbos.  

Lai Dieva svētīts maija mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

Mācītāja pārdomas par APRĪĻA lozungu (2026)

Jēzus Tomam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu Mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”.
(Jņ. 20:29)

PĀRDOMAS: Cilvēks vienmēr meklē kaut ko drošu, stabilu, uz ko paļauties – kaut ko tādu, kas paliek, bet viss cilvēciskais izrādās pārejošs: cilvēki mainās, spēki izsīkst, dzīve beidzas, kāda būs rītdiena vispār nav skaidrs, varbūt pamodīsimies jau pavisam citā Latvijā. Arī priesteri, par kuriem runā vēstule ebrejiem, nevarēja palikt – nāve viņus aizvietoja vienu pēc otra. Taču tad Dievs dod kaut ko pilnīgi citu – Viņa Dēlu Jēzu, kurš paliek mūžīgs un kurš vienmēr par mums iestājas. Taču kā lai cilvēks tam visam tic? Kā lai paļaujas uz Viņu, kuru nevar redzēt? Tieši ar šo jautājumu savā dzīvē cīnījās apustulis Toms.

Toma dzīvē mēs pamanām, ka tas, kas patiesi izmaina cilvēka dzīvi, ir Kristus klātesamība. Kā Jēzus toreiz parādījās Saviem mācekļiem ar miera sveicienu, tā arī šodien Jēzus stāv pie mūsu siržu durvīm, klaudzina un aicina mūs atvērt Viņam savu dzīvi, nākt pie Viņa ar visu, kas mūs nospiež, un saņemt piedošanu un jaunas dzīves sākumu. Caur Sakramentu regulāru saņemšanu Viņš dara iespējamu to, ka dzīvojam savas dzīves ticībā un cerībā uz Viņu, mierā un atjaunotnē, jo dzīvā Kristus klātbūtne sniedz patiesu un īstu mieru: “Redzi, Es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs Manu balsi un durvis atvērs, Es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)

Tas ir miers, kas negaidot caurstrāvo izbaiļu pilnas situācijas. Tas ir miers, kas pārņem mūs, kad apzināmies, ka mūsu dzīve ir likta Dieva mīlošajās rokās, ka Viņš caur augšāmcelto Kristu un Svēto Garu ir uzņēmies rūpes par mūsu dzīvēm gan šeit, gan mūžībā.

Mēdz būt reizes, kad savā ikdienas burzmā, aiz tūkstošiem sīkumu mēs pazaudējam skatu uz Kristus klātbūtni, mums zūd Dieva klātbūtnes apjausma. Un, pazaudējuši paļāvību jeb ticību, mēs to meklējam citur. Tas arī lika apustulim Tomam atstāt savus draugus. Viņš domāja, ka miers, kas visiem bija tik ļoti nepieciešams pēc Lielās piektdienas satraucošajiem notikumiem, ir meklējams un atrodams paša spēkiem. Toms ne tikai šaubījās – viņš bija aizgājis prom no kopības. Arī mūsdienās, kad cilvēks ilgstoši ir prom no baznīcas kopības, vienīgais, ko tādās reizēs var atrast, ir vientulība, izmisums un bēdas.

Atgriezies mācekļu, savu ticības brāļu un māsu pulkā, tieši tur Toms piedzīvoja dzīvo Kristu, tāpat kā mēs Viņu šodien piedzīvojam draudzē, dievkalpojumos, kopīgās Bībeles lasīšanas un lūgšanu stundās. Tieši tur un tad apustulis Toms piedzīvoja mieru un paļāvību, kad viņš dzirdēja Sava Kunga vārdus: “Tu tici tādēļ, ka tu Mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” (Jn. 20:29) Un tāpat arī mēs piedzīvojam mieru un stiprinājumu ticībā, kad dzirdam Kunga Jēzus Evaņģēlija vārdus. Raudzīdamies uz Jēzu, Toms sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jn. 20:28) Tā ir īsa, bet kodolīga Toma ticības apliecība, tieši tāpat kā mēs apliecinām savu ticību dievkalpojumos ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem. Kristus klātbūtne, kuru piedzīvojam, ļauj mūsu dzīvēs ienākt mieram un paļāvībai, kad atskārstam, ka Dievs ir nācis šajā apdraudējumu un haosa pilnajā pasaulē, lai būtu kopā ar mums.

Lai kādi būtu šie apdraudējumi – vai nu kara briesmas, vai kārdinājumi, vai rakstura nesavaldības klupieni, mēs ticam un paļaujamies, ka Kristus ir pie mums. Viņš neatkāpjas ne soli, un lai par to pārliecinātos, vēstulē ebrejiem mums tiek atgādināts: “… Jēzus ir kļuvis par labākas derības galvotāju. Turklāt par priesteriem ir kļuvuši daudzi, jo nāve neļāva tiem pastāvīgi palikt amatā, bet Viņam ir nepārejoša priesterība, jo Viņš paliek mūžīgi. Tādēļ Viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai par tiem iestātos.” (Ebr. 7:22-25) Tas nozīmē, ka mēs nekad neesam vieni arī Dieva priekšā. Kristus runā ar debesu Tēvu mūsu vietā par mums, lai attaisnotu mūs no grēka, jo paši to nespējam; lai darītu mūs brīvus no nāves mūžīgas ietekmes un dotu mūžīgo dzīvību Viņa klātbūtnē; lai vestu mūs visus kopā uz Viņa baznīcu, ka šajā kopībā taptu stipri ticībā uz Jēzu.

Šādā ticībā mēs redzam savas dzīves nevis bezcerības un izmisuma, bet cerības pilnas, dzīvā Kristus klātbūtne arī ikdienas lūgšanās sniedz mums bezgalīgu mieru un drošību. Kristus Lieldienu uzvara pār grēku un nāvi piešķir mūsu dzīvei virzību un mērķi – mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Visas kristīgās vēsts būtību caurstrāvo Dieva darbs mūsu labad – dāvāt mums dzīvību un Viņa klātbūtni, kas dāvā mieru. Tāpēc mūsu ticība nav balstīta tajā, ko redzam, bet Viņā, Jēzū, kurš dzīvo mūžīgi, lai arī mums būtu kaut kas paliekošs, stabils un mūžīgs, uz kuru vienmēr paļauties. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

APRĪĻA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Svētdien, 12. aprīlī, plkst. 11:00, svinēsim KATEHĒZES dievkalpojumu ar Svēto Vakarēdienu un dievkalpojumā piedalīsies flautiste Liene Dobičina kopā ar ērģelnieci Ilzi Barlo. 

2. Sestdien, 18. aprīlī, plkst.: 10:00, uzkopsim mūsu Piņķu baznīcu, Mācītājmuižu un apkārt esošās teritorijas, lai spodrinātu ne tikai mūsu laicīgās, bet arī garīgās mājas. Pēc talkas – SADRAUDZĪBA!!!

3. No 27. aprīļa līdz 2. maijam mācītājs nepieņem un draudzes kanceleja nestrādā!!! Apmeklējumu pie mācītāja lūgums ieplānot savlaicīgi. 

4. Katru TREŠDIENAS vakaru (izņemot 29. aprīlī), plkst.: 19:00, baznīcā notiek VAKARA LŪGŠANA, kurās var piedalīties arī attālināti, skatoties tiešraides mūsu draudzes Facebook lapā!!!

5. Baznīca ir atvērta OTRDIENĀS, TREŠDIENĀS un CETURTDIENĀS, 16:00-20:00.

6. Jēzus mums atgādina: “Kas vismazākajās lietās uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.” (Lk. 16:10) Šie vārdi iedrošina nenovērtēt par zemu mazās lietas – arī mūsu ziedojumus. Katrs, pat šķietami nelielais ieguldījums, ir uzticības un pateicības izpausme Dievam. Tieši caur šādu uzticību un pateicību mazumā Dievs mūsu vidū veido kaut ko lielāku – stiprina draudzi, kalpošanu un aizsniedz to cilvēku sirdis, kuri vēl Dievu nepazīst.

Kad ziedojam ar uzticīgu un pateicīgu sirdi, mēs kļūstam par daļu no šī lielā Dieva nodoma. Viņš redz mūsu uzticību un apbalvo to, uzticot mums vēl lielākas lietas – Viņa dažādās svētības, lai varam pabeigt jau iesākto, un jaunas iespējas kalpot cilvēkiem mums apkārt. Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai UZCELTU DRAUDZES NAMU, uzturētu dievnamu un draudzes darbu. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Paldies ikvienam par uzticīgu ziedošanu arī mazumā. Tas nes lielas pārmaiņas mūsu dzīvē un augļus Dieva valstībā, kas ir mūsu vidū jau tagad.  

Lai Dieva svētīts aprīļa mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

PASHAS MIELASTS Dzilnuciema Mācītājmuižā 2026

 

Tālāk

Klusā nedēļa un Lieldienas 2026

 

Tālāk

Mācītāja pārdomas par MARTA lozungu (2026)

Jēzus raudāja.
(Jņ. 11:35)

PĀRDOMAS: Kad mēs lasām notikumu par Lācara uzmodināšanu no mirušajiem, bieži vien tieši pats notikums paliek spilgti atmiņā, bet mēs reti, kad pievēršam uzmanību emocijām un garīgām kustībām, kas notiek mirušā Lācara māsās Martā un Marijā; cilvēkos, kuri bija šī notikuma aculiecinieki, vai pašā Jēzū. Un, ja paskatāmies, kas notiek Jēzū, mēs redzam divas spilgtas garīgas kustības – dusmas un asaras.

Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas, 33. un 38. pantā mēs lasām, ka Jēzus bija “aizgrābts”. Savukārt grieķu tekstā šis vārds pauž kaut ko daudz vairāk kā tikai “aizgrābtību”. Šis vārds pauž dziļu sašutumu un dusmas. Dusmas ir spēcīga emocija, kas saka: “Man rūp, man patiesi rūp kāda noteikta lieta.” Vai: “Tu man esi svarīgs, un es dusmojos, jo šī lieta tevi sāpina.” Bieži vien dusmu pamatā ir rūpes, taču nekad nicinājums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.”

Varbūt sākumā mums nemaz nešķiet, ka nicinājums būtu baigā problēma, jo savā ziņā tas rada patīkamu izjūtu. Mēs pazīstam to adrenalīna pieplūdumu, kad kādu noliekam pie vietas, kad parādām citiem, ka viņi ir zemāki par mums. Taču mēs arī zinām, kā jūtas tie, kas atrodas nicinājuma otrā pusē – kad runājam ar kādu un pretī saņemam smīnu, paceltu uzaci vai acu pārgriešanu. Mēs ļoti skaidri jūtam citu cilvēku nicinājumu, bet nicinājums nogalina. Kā gan varam cerēt tikt uzklausīti, ja kāds uzskata, ka neesam nekā vērti?

Nicinājums sagrauj uzticēšanos jebkurās attiecībās, ne tikai laulībā. Tas liek cilvēkiem vienam no otra attālināties, pārstāt vienam otru uzklausīt un sadzirdēt. Nicinājums ir toksisks ne tikai attiecībām, bet arī pašam cilvēkam. Ilgtermiņā ieradums nicināt kādu padara cilvēku nelaimīgu, slimīgu un atgrūdošu pat to acīs, kuri sākumā bija šī cilvēka pusē. Ja ticam, ka ir Dievs, kurš mūs ir radījis, var rasties jautājums: kāpēc gan Viņš nenicinātu mūs? Kāpēc Viņš vienkārši nepieliek visam punktu jau tagad? Jo īpaši tāpēc, ka neesam nemaz tik stipri, kā paši mēdzam iedomāties.

Mēs viegli salūstam, saslimstam, novecojam un galu galā mirstam. Un pa starpam mēs pat nespējam sadzīvot viens ar otru. Mēs sūdzamies. Esam nepateicīgi un ļoti prasmīgi atrodam kādu vai kaut ko, ko vainot – kādu, uz kuru vērst savu nicinājumu. Mēs vainojam Dievu, priekšniekus, ģimenes locekļus, kolēģus, dzīves apstākļus utt. Kā mums liekas: kādas būtu Viņa sajūtas attiecībā uz mums? Ja mēs paši būtu Dieva vietā, nebūtu grūti iedomāties, ka mūs pārņemtu riebums. Taču te ir būtiska atšķirība: Dievs nav tāds kā mēs. Caur Jēzu Viņš parāda, ka raud par mums – nevis aiz izmisuma, bet dusmās, kurās nav nicinājuma.

Vai tas maz ir iespējams? Jā, ir iespējams. Par to raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem: “Dusmojoties neapgrēkojieties!” (Efez. 4:26) Un to pašu mēs dzirdam 4. Psalmā: “Dusmojiet, bet negrēkojiet!” (Ps. 4:5) Taču tas ir iespējams tikai tad, kad savas dusmas, kuras bieži vien ir pilnas ar nicinājumu, mēs grēksūdzē atdodam Jēzum. Kad savas dusmas izlādējam nevis uz citiem mums blakus, bet grēksūdzē uz Jēzu krustā. Tāpēc Viņš arī ir devis grēksūdzi, lai caur šo līdzekli paņemtu visas dusmas prom no mums, lai darītu mūs brīvus. Lai līdz ar Sevi piesistu mūsu dusmas krustā, un pretī sniegtu piedošanu un mīlestību – Viņa piedošanas vārdos pie krusta, un Viņa miesas un asiņu Sakramentā.

Tieši mīlošā Dieva piedošanas pieredze, kuru vistiešāk mēs piedzīvojam dievkalpojumos, draudzes kopībā un kalpošanā, ir tā, kas maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem mums blakus. Pieredze, ka ar visiem saviem trūkumiem un dusmām mēs varam nākt un atrasties Visuma Radītāja priekšā, jo caur Savu Dēlu Jēzu krustā Viņš ir sagādājis mums iespēju uzticēt Viņam visu to, ar ko paši netiekam galā, lai varētu dzīvot kopā ar mīlošo Dievu jau šodien. Piedzīvot nevis to, kā Viņš soda, bet to, kā Viņš piedod, mūs pieņem, mūs mīl.

Jā, Dievs dusmojas. Viņš dusmojas par nāvi un vienlaikus raud par cilvēkiem. Dusmojas kā draugs, kurš redz, kā cits draugs sevi iznīcina, ļaujoties kādai atkarībai. Dievs dusmojas kā vecāks, kurš noskatās, kā viņa bērns ar savām izvēlēm nodara sev pāri. Viņa dusmas nav vērstas pret cilvēkiem, bet gan pret to, kas mūs iznīcina. Viņš dusmojas par jucekli, kurā esam pārvērtuši Viņa labo radību; dusmojas par to, cik maz mums rūp, un par tā visa sekām – fizisko un garīgo nāvi, par mūsu mūžīgu atšķirtību no Viņa. Dievs dusmojas, bet nejauksim dusmas ar nicinājumu. Dievs, kas atklājas Jēzū, mūs nenicina – Viņš raud par mums. Nicinājums saka: “Tu neesi tā vērts, lai par tevi rūpētos.” Taču Dievs dusmojas tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Aiz Dieva dusmām patiesībā stāv mīlestība, kas atklājas Jēzus asarās par mums. Un tāpēc Jēzū atklājas cits ceļš.

Jēzus dusmojas un raud par nāvi un postu, ko esam ienesuši Viņa labajā radībā. Viņš dusmojas un raud tāpēc, ka mēs Viņam rūpam. Un mūsu nicinājuma priekšā, zem mūsu izmisuma smaguma, Viņš izvēlējās mīlestības ceļu. Lielajā piektdienā pasauli satricinošās Dieva dusmas krita pār Jēzu mūsu dēļ – pie krusta. Jēzus upurēja savu dzīvību par mums un Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, lai šodien veidotu mūs par Viņa mīļajiem draugiem; lai šodien sauktu mūs ārā no tām dzīves pieredzēm un apstākļiem, kas līdzinās kapam, un lai sauktu mūs ārā arī no zemes dzīves beigu kapa, tādā pašā veidā kā Jēzus reiz sauca no kapa ārā Lācaru, lai caur ticību dāvātu mums jaunus spēkus, jaunu dzīvību, un vestu pretī jaunai, labākai dzīvei, kuru Viņš piedāvā jau šodien. 

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk

MARTA un APRĪĻA notikumi Piņķu sv. Jāņa draudzē (2026)

ZIŅOJUMI:

1. Klusajā nedēļā (no 30. marta līdz 4. aprīlim) mācītājs nepieņem un draudzes kanceleja nestrādā, jo baznīcā katru dienu notiks dievkalpojumi, lūgšanas un svētbrīži. Apmeklējumu pie mācītāja lūgums ieplānot savlaicīgi.

2. Klusajā trešdienā (1. aprīlī), plkst.: 19:00, Dzilnuciema Mācītājmuižā, svinēsim kristīgu Pashas mielastu. Pasha ir draudzes un arī ģimeņu pasākums, kurā bērniem un jauniešiem ir sava loma. Tā ir unikāla iespēja iedziļināties, baudīt un piedzīvot to, kas notika “tanī naktī, kad Viņš [Jēzus] tapa nodots.” Mēs svinēsim šo mielastu, lai pievērstu uzmanību, kā tas skaidri norāda uz beidzamo un pilnīgo Jēru – Jēzu Kristu. Pasākumā ietilpst ne vien “rituālā” daļa, bet arī svētku vakariņas, tāpēc aicinām ņemt līdzi groziņu kopīgam mielasta galdam. Pieteikšanās: pie draudzes mācītāja Andreja. DALĪBA IR BEZ MAKSAS.

3. Zaļajā ceturtdienā (2. aprīlī) pēc dievkalpojuma baznīcas sakristejā pulcēsimies uz nelielu SADRAUDZĪBAS mielastu, pēc kura vienosimies nakts lūgšanās, lai sekotu Kungam Jēzum Viņa ciešanu notikumos, tādējādi sagatavojoties Lielās piektdienas dievkalpojumam.

4. Sestdien, 18. aprīlī, plkst.: 10:00, PAVASARA TALKA - uzkopsim mūsu baznīcu un apkārt esošās teritorijas, lai spodrinātu ne tikai mūsu laicīgās, bet arī garīgās mājas. Pēc talkas - SADRAUDZĪBA!!!

5. Pateicamies par jūsu ziedojumiem un aizlūgumiem. Apustulis Pāvils mūs iedrošina: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal. 6:9) Šie vārdi mūs iedrošina neatmest ar roku labajiem darbiem, arī ziedošanai, jo katrs ziedojums ir kā sēkla, kas ar ticību tiek iesēta Dieva draudzē. Mēs ne vienmēr redzam augļus uzreiz, taču Dievs apsola, ka savā laikā būs pļauja. Ar saviem ziedojumiem mēs uzturam draudzes dzīvi, atbalstām dievkalpojumus un kalpošanu, un tādā veidā kļūstam līdzdalīgi Dieva darbā.

Tāpēc lūdzam veikt regulāro ziedojumu, vēlams katru mēnesi, lai UZCELTU DRAUDZES NAMU, uzturētu dievnamu un draudzes darbu. Ieteicamo ziedojuma apjomu un rekvizītus var atrast draudzes mājas lapā: https://www.pinkudraudze.lv/p/ziedojumi.html

Pateicamies ikvienam, kas nepagurst darīt labu. Dievs redz katru sēklu, ko iesējat ar saviem ziedojumiem, un dod tai augt par svētību daudziem. 

Lai Dieva svētīts marta mēnesis!

Kristus mīlestībā,
Piņķu sv. Jāņa draudze

Tālāk

Mācītāja pārdomas par FEBRUĀRA lozungu (2026)

"Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs."
(5. Moz. 26:11)

PĀRDOMAS: Šī mēneša lozungs ļoti skaidra parāda, cik svarīga Dievam ir pateicība un cik neatņemama sastāvdaļa tā ir mūsu attiecībās ar Viņu, jo tieši pateicība ir tā, kas rada prieku un liek mums priecāties “par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs”. Tāpēc šie vārdi no 5. Mozus grāmatas liek mums aizdomāties par trīs lietām: cik svarīgu vietu pateicība Dievam ieņem mūsu dzīvē, cik bieži mēs Dievam pateicamies un kā mēs Viņam pateicamies.

Ja mēs palasām vairāk 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākumu, mēs pamanīsim, ka Israēla tauta no Mozus saņem norādījumu par ražas upuri laikā, kad tā vēl ir tālu no Apsolītās zemes un tās augļiem. Tad viņa vēl ir pa tuksnesi klejojoša tauta, kurai nekas nepieder. Isrāela tautai pieder tikai Dieva apsolījums, ka viņiem būs sava zeme. Viņiem vēl nekā nav, un tomēr – Dievs caur Mozu jau tagad aicina tautu gatavoties pateicībai, darīt visu no savas puses, lai varētu būt droši, ka reiz viņi varēs ar pateicību nākt Dieva priekšā un priecāties Viņa tempļa pagalmos. Esam pieraduši domāt par pateicību Dievam tikai tad, kad esam kaut kādu lietu no Dieva saņēmuši, kad nauda pilda mūsu makus, kad sekmējas darbos, bet Mozus aicina Israēla tautu gatavoties pateicībai vēl pirms viņi ir nonākuši Apsolītajā zemē.

Mūsdienu skatījumā tas nozīmētu gatavoties pateicībai vēl pirms esam saņēmuši uzaicinājumu uz darba interviju, vēl pirms uzsākam kādu biznesu vai izstrādājam kādu projektu – vēl pirms no Dieva esam ko saņēmuši, jo visas iespējas ir Dieva dotā Apsolītā zeme, kurā Dievs ļauj mums darboties. Dievs nav tāls, neaizsniedzams spēks, kuram nav nekāda sakara ar mūsu ikdienas dzīvi un vajadzībām. Viņš visu laiku ir nomodā arī par praktiskām lietām – iespēju strādāt un saņemt atalgojumu. Kad to pamanīsim un sapratīsim, tad ari “algas dienā” pateicība Dievam būs kaut kas dabiskāks par dabisku un nesīs lielu prieku. Un skaistākais ir tas, ka šie lozunga vārdi attiecas ne tikai uz strādājošajiem, bet pilnīgi uz jebkuru cilvēku – mums katram ir kādas iespējas, dotumi, kāds “darba auglis”, ko varam nest Dieva priekšā kā pateicības un Dieva svētības zīmi savā dzīvē.

Mēs esam pieraduši vispirms sarūpēt iztiku sev, savai ģimenei, iespējams, vēl saviem tuvākiem draugiem un tad, ja nu tiešām izrādās, ka Dievs devis tik daudz, ka paliek pāri, nest arī uz templi. Taču Dievs mums māca cita veida attieksmi. Viņš mūsu prioritāšu rindā nav pēdējais, bet pirmais, un kā pirmajam Viņam pienākas arī pirmā pateicība. Ja mēs godprātīgi veiktu mūsu dzīves auditu vai arī, ja kāds cits to izdarītu – kāds būtu slēdziens par augstāko prioritāti mūsu mūžā? Mums nav jāsteidzas ar savu pateicību no sākuma doties pie tiem, kas izkārtojuši mums darbavietu vai palīdzējuši kādā ikdienas lietā. Pirmie darba augļi domāti pateicībai Dievam – tas bija jāņem vērā gan Israēla tautai, gan mums, jo šī pateicība parāda, kuru vietu esam Dievam ierādījuši savā dzīvē.

Taču, kur lai ejam ar savu pateicību Dievam? Varbūt jūras krastā, pie kāda ozola vai kalna galā – tur, kur mēs varam būt tikai vieni, lai neviens neredzētu mūsu ticības izpausmi, lai neviens nedzirdētu mūsu kluso pateicību Dievam? Nē. Vislabāko atbildi uz šo jautājumu mums sniedz vārdi no tās pašas 5. Mozus grāmatas 26. nodaļas sākuma: “Ej pie priestera, kas tajā laikā būs.. . Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā.” (5. Moz. 26:3a, 4) Kur citur mums iet ar savu pateicību, ja ne uz to vietu, kur cilvēki ir cēluši altāri, kur varbūt paši reiz nācām un lūdzam, lai Dievs svētī mūsu darbu, lai Dievs kristī mūs vai mūsu bērnus, lai Viņš pieņem Savā ģimenē - draudzē un Baznīcā kā Viņa bērnus – lai Viņš savieno divus par vienu miesu laulībā? Kur citur, ja ne draudzē, kur priesteris jeb mācītājs kā starpnieks starp draudzi un Dievu publiski lūdz Viņam svētību mūsu pūlēm un dzīvei?

Kā mēs varam noklusēt pateicību un izteikt to tikai privāti, ja reiz lūdzām dažādu Dieva svētību un žēlastību visi kopā – vai tagad visiem kopā nav kopīgi jāpateicas par ticības stiprinājumu un prieku? Varbūt tieši pie altāra mēs pirms kāda laika redzējām, ka Dievs svētī cilvēku dzīves, un noticējām, ka Viņš to var darīt arī ar mūsu dzīvi. Kā lai mēs tagad ar savu pateicību nekalpotu tiem daudziem cilvēkiem, kas šodien paver Baznīcas durvis, lai atrastu cerību savai dzīvei, savam darbam, savai iztikai?

Mēs katrs savā dzīvē ik pa laikam Dieva priekšā jūtamies vainīgi, jo neesam un nekad nebūsim pilnīgi un perfekti savās attiecībās ar Viņu. Šādos brīžos iezogas doma – varbūt aiziet uz Baznīcu un tur kaut ko noziedot – vienalga, vai tā ir nauda, varbūt mūsu laiks, vai mūsu klātbūtne, lai atrādītos mācītājam, kurš mūs sen nav redzējis vai nav redzējis vispār; vai kāds darbiņš, ko varam izdarīt – jo mēs ceram caur to iemantot mieru. Esam izdarījuši kaut ko sliktu, tagad izdarīsim kaut ko labu, būsim norēķinājušies, atpirkušies un atkal iegūsim mieru.

Taču tā tas nestrādā, jo ziedojumu nedod tādēļ, ka jūtamies vainīgi, vai vēlamies atpirkties, bet gan tāpēc, lai pateiktu Dievam savu pateicību. Tā nedrīkst beigties ar to, ka reizi gadā atnākam un kaut ko kastītē iemetam vai reizi gadā iemaksājam gada nodokli draudzes kontā, jo Dievs Viņa svētības mums dod katru dienu, katru stundu, minūti un sekundi, nevis tikai reizi gadā. Pateicības upuri pavada regulāra lūgšana – saruna ar Dievu; regulāri ar Dievu pavadītais laiks dievkalpojumos. Kā būtu, ja lielā vecumā, kad vairs nespējam sevi nodrošināt, pie mums reizi gadā ierastos mūsu labi pelnošie bērni, noliktu uz galda zināmu naudas summu un, neko nesakot, aizietu prom. Kā mēs justos, un ko mēs darītu ar naudu uz galda?

Dievs caur Mozu aicina ne tikai atnākt un nolikt, bet regulāri būt kopā ar Viņu, kas devis iemeslu pateicībai. Ja mēs tiešām Viņu uzskatām kā svētības avotu savā dzīvē, tad mēs noteikti izmantosim katru iespēju būt kopā ar Viņu dievkalpojumos un draudzes dzīves notikumos, un gribēsim parādīt, ka esam pamanījuši un ieraudzījuši Viņa darbu nospiedumus mūsu dzīvē. Ir tāds sakāmvārds: “Draugiem vienmēr ir ko teikt viens otram.” Mūsu vēlme pielūgt Dievu regulāri parāda, cik dziļa un patiesa ir mūsu pateicība un ticība.

Visbeidzot, ir vēl pēdējā lieta, kuru Dievs vēlas darīt mūsu dzīvē – līdz ar visām citām svētībām, dot mums arī prieku, lai priecājamies par visu to, ko Viņš mums devis. Lai mūsu prieks kļūst arī par to cilvēku prieku, kuriem nekā nav; lai svētība, ko Dievs mums ir parādījis, kļūst par svētību citiem, kam tās trūkst – proti, lai dalāmies Dieva dotās svētībās arī ar citiem, lai prieks būtu visiem kopīgs.

Lai Dievs svētī mūs katru un kā draudzi kopumā, ka aizvien pieaugam pateicībā Dievam un piedzīvojam patiesu, nebeidzamu prieku!

Kristus mīlestībā,
Mācītājs Andrejs

Tālāk